Pasaulē runā vairāk nekā 3000 valodas.
 
Precīzi noteikt valodu skaitu nevar, jo līdz šim visas pasaules valodas vēl nav apzinātas un aprakstītas un bieži ir grūti noteikt, vai tā ir atsevišķa valoda vai tikai kādas valodas dialekts.
 
Valodu klasifikācijas uzdevums ir sagrupēt valodas zināmās grupās un padarīt valodu daudzveidību vieglāk pārredzamu. Kā ģeogrāfija mums palīdz orientēties zemes rajonos, tā valodu klasifikācija dod iespēju orientēties valodās un tātad arī tautās.
 
Genealoģiskajā klasifikācijā (grieķu genealogia 'raduraksti') kārto valodas saimēs un grupās pēc radniecības. Valodas grupē radniecīgu valodu saimēs pēc to izcelšanās no vienas kopējas valodas, kura pastāvējusi vairākos dialektos.
Kopējo valodu, no kuras dialektiem cēlušās visas radu valodas, sauc par pamatvalodu jeb pirmvalodu.
Tā, piemēram, latīņu valoda ir pamatvaloda visām romāņu valodām. Dažas valodu saimes ir ļoti plašas, piemēram, indoeiropiešu valodu saime, somugru valodu saime. Taču ir arī saimes, kuras veido tikai dažas vai pat tikai viena valoda.

Pavisam izšķir ap 200 radniecīgu valodu saimju, piemēram: indoeiropiešu valodu saimi, kaukāziešu valodu saimi, somugru valodu saimi, samodiešu valodu saimi, tjurku valodu saimi, mongoļu valodu saimi, Amerikas indiāņu valodas, papuasu valodas, austrāliešu valodu saimi u.c.

Radniecīgo valodu saimes savukārt var sadalīt grupās, grupas – apakšgrupās utt., piemēram; indoeiropiešu valodu saimē var izšķirt slāvu baltu, ģermānu, irāņu un citas grupas, slāvu valodu grupā – austrumu, dienvidu un rietumu slāvu apakšgrupas; austrumslāvu apakšgrupā savukārt krievu, ukraiņu un baltkrievu valodas.

Radniecīgas valodas no savas pamatvalodas ir mantojušas kopējus elementus fonētiskajā sistēmā, gramatiskajā iekārtā un vārdu pamatfondā. Radniecīgas valodas ir pamatvalodas kādreizējie dialekti, kas ar laiku attīstījušies par patstāvīgām valodām. Vienas valodas dialekti, pārvērzdamies par patstāvīgām radniecīgām valodām, izveido valodu saimi.