Indoeiropiešu valodu saime ir ļoti plaša. Sākotnēji tā bija izplatīta tikai Eiropā un vienā Āzijas daļā – Indijā un Irānā. No tā nāk arī nosaukums – indoeiropiešu valodas, kuru ievedis T.Jungs (1813). Tagad pie šās valodu saimes piederīgās valodas ir izplatījušās arī Amerikā un citās pasaules daļās.
Indoeiropiešu pamatvaloda pastāvējusi apmēram pirms 7-8 gadu tūkstošiem. Vairums pētnieku domā, ka indoeiropiešu pirmdzimtene bijusi Austrumeiropā kaut kur starp Baltijas un Kaspijas jūrām. Pēc B.Hornunga domām indoeiropiešu pamatvaloda sākusi sadalīties atsevišķās valodās ne vēlāk kā pirms 5000 gadu.
Indoeiropiešu valodu saimei ir šādas valodu grupas:
1. indoirāņu,
2. slāvu,
3. baltu valodas,
4. albāņu valoda,
5. armēņu valoda,
6. tohāru un hetu-luviešu valodas,
7. ģermāņu,
8. ķeltu,
9. itāļu,
10. romāņu valodas,
11. grieķu valoda,
12. Apenīnu pussalas senās valodas.
