5. Valodniecības attīstība 20. un 21. gs.

20. gs. sākumā aktualizējās rakstības reformēšanas nepieciešamība. Valodnieki Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs izstrādāja mūsdienu latviešu ortogrāfiju (1907-1910), kas praksē ieviesās divdesmitajos gados. Valodnieki izstrādāja “Latviešu gramatika” (1907) un “Latviešu valodas mācība” (1907), kas ir arī pirmās normatīvās latviešu valodas gramatikas, un “Latviešu valodas vārdnīca” (1923‒1932).

Kārlis Mīlenbahs ir daudzu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu valodniecībā, literatūrzinātnē un folkloristikā autors. 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izveidotās Ortogrāfijas komisijas priekšsēdētājs.

Jānis Endzelīns starptautiskā vērtējumā ir viens no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem, jaunas valodniecības nozares – baltistikas – pamatlicējs. Endzelīns attīstīja izpratni par baltu, slāvu un citu indoeiropiešu valodu vēsturi. Latvijas Universitātē profesors nodibināja pasaulē pirmo Baltu filoloģijas nodaļu. Veidoja un izkopa vienotu latviešu literāro valodu un rakstību, latvisku terminoloģiju, paplašināja vārdu krājumu un risināja aktuālus valodas prakses jautājumus.

 

Mūsdienu rakstību pieņēma 1908. gada Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Ortogrāfijas komisija. Jauno ortogrāfiju ieviesa pakāpeniski līdz 1940. gadam, veicot izmaiņas divskaņa o apzīmēšanās (noteikts apzīmēt ar o, nevis uo, kā projektā), atceļot mīkstinātā ŗ lietošanu un ch lietošanu patskaņu garuma apzīmēšanā svešvārdos.

 

Valodniecībā nozīmīgs bija 1908. gads, kad Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija izstrādāja latviešu rakstību tagadējā variantā. Līdz tam spēkā bija vecā druka jeb fraktūra – gotiskais raksts. Jauno ortogrāfiju ar likumu ieviesa no 1920. līdz 1922. gadam.
RLB darbības virzieni palīdz nostiprināt latviešu valodas pozīciju starp tādām lielvalstu valodām kā vācu un krievu.

 

Pirmā pasaules kara gadi Latvijā bija valodu konkurences laiks starp vācu, krievu un latviešu valodu. Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai tika publicēts 1918. gada 4. janvārī. Tajā latviešu valodai tika piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar vācu un krievu valodu. Likums par latviešu valodu kā valsts valodu tika pieņemts tikai 1935. gadā, kad latviešu valoda jau praktiski bija nostiprinājusies kā valsts valoda. Vienlaicīgi tika nostiprinātas arī minoritāšu valodu tiesības.

Latvijas Augstskolas (vēlāk – Latvijas Universitātes) Filoloģijas un filozofijas fakultātē strādāja vairums latviešu valodnieku – Jānis Endzelīns, Pēteris Šmits, Juris Plāķis, Ernests Blese, Anna Ābele un citi. Pirmo reizi latviešu valodā tika lasītas lekcijas, sagatavotas mācību grāmatas valodniecībā.

 

Dažādu valodniecības nozaru izveide un attīstība pēc Otrā pasaules kara.
Straujo valodas un valodniecības attīstību Latvijā 1940. gadā pārtrauca Otrais pasaules karš. Okupācijas gados pēc Otrā pasaules kara par latviešu valodniecības galveno uzdevumu tika izvirzīti divi lieli projekti, kurus īstenoja Valodas un literatūras institūts.
“Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (1959, 1962; projekta vadītājs Rūdolfs Grabis) bija pirmais tik plašs un vispusīgs pētījums par latviešu valodas gramatisko uzbūvi.
“Latviešu literārās valodas vārdnīcas” astoņi sējumi desmit grāmatās (1972.–1996.; projekta vadītājs Laimdots Ceplītis). Vārdnīca joprojām ir svarīgs mūsdienu valodas normas avots.

Sintakses teorijas izstrādāšanā nozīmīga loma bija Arturam Ozolam. 50.–80. gados nozīmīgus pētījumus veica Alise Laua fonētikā, leksikoloģijā un frazeoloģijā, Jūlijs Kārkliņš, Inta Freimane sintaksē, Emīlija Soida morfoloģijā un vārddarināšanā, Sarma Kļaviņa kvantitatīvajā valodniecībā, vēlāk valodniecības vēsturē, Elfrīda Šmite, Marta Rudzīte, Antoņina Reķēna dialektoloģijā, Valija Dambe, Ojārs Bušs onomastikā, Valentīna Skujiņa terminoloģijā, Daina Zemzare literārās valodas vēsturē.