Valodniecības aizsākumi saistāmi ar 17. gs., kad radās nepieciešamība pēc latviešu valodas gramatikas apraksta, lai atvieglotu valodas apguvi garīdzniekiem – cittautiešiem. Pirmie latviešu valodas normu veidotāji (mērķis: padarīt reliģiska satura grāmatas pieejamas un saprotamas arī latviešiem) – vācu tautības garīdznieki. Paralēli reliģiska satura darbiem 17. gs. parādās arī laicīga satura raksti. Savukārt 18. gs. latviski tika drukāti atsevišķi laicīgās literatūras darbi, arī pirmie periodiskie izdevumi – kalendāri, žurnāla tipa izdevumi (“Latviešu Ārste”, “Latviska Gada Grāmata”).
Georgs Mancelis
Vācu – latviešu vārdnīca “Lettus” (1638). Viņš iedibina latviešu ortogrāfiju, balstoties uz vidus dialekta pamatiem. G. Mancelis turpina veidot latviešu ortogrāfiju, mēģina šķirt plato un šauro e, raksta vārdu galotnes, izmanto dažus līdzskaņu mīkstinājumus, tos pārsvītrojot, ievieš h kā garumzīmi. Darina jaunus vārdus, gan veidojot tos ar izskaņām (atvasināšana), gan veidojot salikteņus.
Vācu – latviešu vārdnīca “Lettus” (1638). Viņš iedibina latviešu ortogrāfiju, balstoties uz vidus dialekta pamatiem. G. Mancelis turpina veidot latviešu ortogrāfiju, mēģina šķirt plato un šauro e, raksta vārdu galotnes, izmanto dažus līdzskaņu mīkstinājumus, tos pārsvītrojot, ievieš h kā garumzīmi. Darina jaunus vārdus, gan veidojot tos ar izskaņām (atvasināšana), gan veidojot salikteņus.
Kristofors Fīrekers
Sava laika labākais latviešu valodas pratējs no vāciešu vidus. Savācis materiālus vārdnīcai, kurus vēlāk izmantojuši citi autori. Rakstījis dzeju latviešu valodā.
Sava laika labākais latviešu valodas pratējs no vāciešu vidus. Savācis materiālus vārdnīcai, kurus vēlāk izmantojuši citi autori. Rakstījis dzeju latviešu valodā.
Ernsts Gliks
Bībeles tulkojums (1685–1694) un papildinātais Bībeles otrais izdevums (1739).
Bībeles tulkojums (1685–1694) un papildinātais Bībeles otrais izdevums (1739).
E. Gliks Bībeli tulko no oriģinālvalodām (senebreju un sengrieķu valodas), nevis no vācu valodas, kā tika tulkoti iepriekšējie fragmenti. Bībeles tulkojums ir nozīmīgs ieguldījums latviešu rakstu valodas normēšanā.
Gothards Frīdrihs Stenders
“Jaukas pasakas in stāsti” (1766), “Jauna pilnīgāka latviešu gramatika” (1761, 1763), “Jaunas ziņģes” (1774), pirmā populārzinātniskā grāmata “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774, 1776, 1796), „Bildu ābice” (1787).
G. F. Stendera “Latviešu gramatika” ir pirmais plašākais latviešu valodas apraksts, kas ietver arī ziņas par izloksnēm, frazeoloģiju, folkloru un mitoloģiju.
Raiņa tulkotais J.V.Gētes „Fausts” (1898) nozīmīgi ietekmē turpmākas latviešu dzejas attīstību. Nozīmīgi bija Raiņa darinātie jaunvārdi un atdzīvinātie neaktīvie vārdi (piemēram, mīla, jums, augsme, vēlme, dvesma, drausma, baisma, daile, trīce, versme, brīve, ausa, šalts, baigs).
Aktīvākie jaunlatvieši bija Juris Alunāns, Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons deva nozīmīgu ieguldījumu valodniecībā, folkloristikā, literārās valodas bagātināšanā un kopšanā.
Atis Kronvalds
Viņa profesionālā darbība bija cieši saistīta ar pedagoģiju, latviešu valodas kopšanu viņš saistīja ar latviešu valodas mācīšanu skolā, ko arī centās panākt.
Deva ieguldījumu valodas bagātināšanā – popularizēja vecvārdus, apvidvārdus, aizguva vārdus no radniecīgām valodām, atvasināja jaunus vārdus. No A. Kronvalda darinātajiem apmēram 200 vārdiem, latviešu literārajā valodā ieviesušies ap 100 (piemēram, ķermenis, viela, aizbildnis, apstāklis, burtnīca, dzeja, gleznot, līdzeklis, nākotne, pagātne, vēsture, zīmulis, zinātne).
Mēģināja analizēt arī vārdu aizgūšanas procesu; pārņēma gatavus vārdus, pievienojot tiem galotnes (piemēram, Universität – universitāte) vai tieši tos tulkojot (piemēram, Hochschule – augstskola). Tas uzskatāms par apzinātās kalkēšanas aizsākumu.
Skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca: www.tezaurs.lv
“Jaukas pasakas in stāsti” (1766), “Jauna pilnīgāka latviešu gramatika” (1761, 1763), “Jaunas ziņģes” (1774), pirmā populārzinātniskā grāmata “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774, 1776, 1796), „Bildu ābice” (1787).
G. F. Stendera “Latviešu gramatika” ir pirmais plašākais latviešu valodas apraksts, kas ietver arī ziņas par izloksnēm, frazeoloģiju, folkloru un mitoloģiju.
Ziņģe – tulkota, lokalizēta vai pēc svešiem paraugiem darināta (parasti viegla, sentimentāla) dziesma, dzejolis.
Valodniecība 19. gadsimtā
19. gs. pirmajā pusē paplašinājās rakstu dažādība, izdoti pirmie laikraksti (“Latviešu Avīzes”, “Tas Latviešu Draugs”).
Par zinātnisku pirmo latviešu gramatiku atzīstama vācbaltiešu mācītāja, valodnieka Augusta Bīlenšteina “Latviešu valoda” (1863–1864). Šis darbs ieveda latviešu valodu starptautiskajā zinātniskajā apritē. Pirmā latviski sarakstītā sistemātiskā latviešu valodas gramatika ir Andreja Stērstes “Latviešu valodas mācība” (1879–1880).
19. gs. vidū par galvenajiem rakstītājiem kļuva latviešu tautības autori (Ansis Leitāns, Ernests Dinsbergs, Juris Neikens).
Par zinātnisku pirmo latviešu gramatiku atzīstama vācbaltiešu mācītāja, valodnieka Augusta Bīlenšteina “Latviešu valoda” (1863–1864). Šis darbs ieveda latviešu valodu starptautiskajā zinātniskajā apritē. Pirmā latviski sarakstītā sistemātiskā latviešu valodas gramatika ir Andreja Stērstes “Latviešu valodas mācība” (1879–1880).
19. gs. vidū par galvenajiem rakstītājiem kļuva latviešu tautības autori (Ansis Leitāns, Ernests Dinsbergs, Juris Neikens).
Sākot ar jaunlatviešu darbības laiku, rakstu valoda pakāpeniski tika attīrīta no spēcīgās vācu valodas ietekmes, tuvināta tautas runātajai valodai, tajā lielu ieguldījumu deva Juris Alunāns, Kaspars Biezbārdis, Atis Kronvalds.
Literārās valodas izveidē un valodas modernizēšanā īpaša vieta literātiem, kas rūpējās arī par valodas kultūru un valodas bagātināšanu, – brāļiem Kaudzītēm, Apsīšu Jēkabam, Rūdolfam Blaumanim, Eduardam Veidenbaumam, Jānim Porukam, Aspazijai, Rainim un citiem. Lai arī nozīmīgs literārās valodas attīstībā bija katrs literārais darbs, vairāki no tiem ir ar īpašu valodniecisko vērtību.
Brāļu Kaudzīšu romāns „Mērnieku laiki” (1879) un Andrieva Niedras romāns „Līduma dūmos” (1899).
Brāļu Kaudzīšu romāns „Mērnieku laiki” (1879) un Andrieva Niedras romāns „Līduma dūmos” (1899).
Raiņa tulkotais J.V.Gētes „Fausts” (1898) nozīmīgi ietekmē turpmākas latviešu dzejas attīstību. Nozīmīgi bija Raiņa darinātie jaunvārdi un atdzīvinātie neaktīvie vārdi (piemēram, mīla, jums, augsme, vēlme, dvesma, drausma, baisma, daile, trīce, versme, brīve, ausa, šalts, baigs).
Jaunlatviešu devums.
Jaunlatvieši – nacionāli noskaņoti, izglītoti latvieši, kas atstājuši ietekmi dažādās darbības jomās – politikā, ekonomikā, izglītībā, publicistikā, arī valodniecībā.
Juris Alunāns
Latviešu nacionālās valodniecības pamatlicējs un valodniecības tradīciju dibinātājs, licis pamatus latviešu nacionālajai literatūrai. Bagātināja latviešu leksiku, darinot jaunus vārdus un aizgūstot vārdus no citām valodām, latviskojot tos. Viņš ieviesis ap 500 jaunvārdu, no kuriem daudzi nostiprinājušies latviešu valodā. Veica radikālas reformas ortogrāfijā: ieviesa burtus č, ž iepriekš lietoto “čupu burtu” vietā.
Latviešu nacionālās valodniecības pamatlicējs un valodniecības tradīciju dibinātājs, licis pamatus latviešu nacionālajai literatūrai. Bagātināja latviešu leksiku, darinot jaunus vārdus un aizgūstot vārdus no citām valodām, latviskojot tos. Viņš ieviesis ap 500 jaunvārdu, no kuriem daudzi nostiprinājušies latviešu valodā. Veica radikālas reformas ortogrāfijā: ieviesa burtus č, ž iepriekš lietoto “čupu burtu” vietā.
“Čupu burti” – divi vai trīs blakus burti, kas apzīmē vienu skaņu (piemēram, schahdi – ‘šādi’, labbi – ‘labi’).
Krišjānis Valdemārs
Darbojās dažādos preses izdevumos kā izdevējs, redaktors un publicists.
Sastādījis pirmo krievu – latviešu – vācu vārdnīcu (1872), jūrniecības terminu vārdnīcu (1881).
Darbojās dažādos preses izdevumos kā izdevējs, redaktors un publicists.
Sastādījis pirmo krievu – latviešu – vācu vārdnīcu (1872), jūrniecības terminu vārdnīcu (1881).
Atis Kronvalds
Viņa profesionālā darbība bija cieši saistīta ar pedagoģiju, latviešu valodas kopšanu viņš saistīja ar latviešu valodas mācīšanu skolā, ko arī centās panākt.
Deva ieguldījumu valodas bagātināšanā – popularizēja vecvārdus, apvidvārdus, aizguva vārdus no radniecīgām valodām, atvasināja jaunus vārdus. No A. Kronvalda darinātajiem apmēram 200 vārdiem, latviešu literārajā valodā ieviesušies ap 100 (piemēram, ķermenis, viela, aizbildnis, apstāklis, burtnīca, dzeja, gleznot, līdzeklis, nākotne, pagātne, vēsture, zīmulis, zinātne).
Mēģināja analizēt arī vārdu aizgūšanas procesu; pārņēma gatavus vārdus, pievienojot tiem galotnes (piemēram, Universität – universitāte) vai tieši tos tulkojot (piemēram, Hochschule – augstskola). Tas uzskatāms par apzinātās kalkēšanas aizsākumu.
Kalks – vārds, vārdu savienojums, kura morfoloģiskā vai semantiskā struktūra veidota pēc citas valodas parauga, parasti burtiski pārtulkojot citvalodas vārdu, vārdu savienojumu.
Atsauce:
Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv
Latviešu valodas aģentūra. Valsts valoda. Pieejams: https://valoda.lv/valsts-valoda/vesture/Skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca: www.tezaurs.lv