Pēc saziņas apstākļiem tiek izšķirtas 2 saziņas: verbālā un neverbālā.
Verbālā saziņa — saziņa, izmantojot vārdus mutvārdos vai rakstveidā.
Neverbālā saziņa — saziņa, neizmantojot vārdus, bet gan žestus, mīmiku, stāju u.tml.
Atkārto, ko Tu mācījies par verbālo un neverbālo saziņu 8. klasē!
Viena no atšķirībām starp tām — pārsvarā neverbālā saziņa ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, bet verbālo saziņu kontrolē cilvēka apziņa. Mēdz teikt, ka tieši ar neverbālajiem signāliem var noteikt, kādas ir cilvēka patiesās domas, viedoklis, taču ir gadījumi, kad ķermeņa zīmju valoda tiek apzināti viltota, piemēram, ievērojamu cilvēku publiskās runas laikā, skaistumkonkursos.
Jau 18. un 19. gadsimta mijā par zinātniskās izpētes objektu bija neverbālie signāli, pašlaik ir uzskats, ka daļa no signāliem ir iedzimti (piemēram, smaids, acu skats, dažas ķermeņa pozas), bet daļa ir iegūti (stāja, gaita, žesti, mīmika, uzvedības stils).
Apkārtējo pasauli mēs neuztveram tikai ar vārdiem. Saziņas pamatā ir gan verbāli un neverbāli izteiksmes līdzekļi, gan zīmes, gan arī dažādi simboli. Zīmes un simboli palīdz saprast ne tikai tekstu vai galveno domu, bet arī kontekstu. Pie ikdienā bieži sastopamām zīmēm un simboliem var pieskaitīt:
- ceļa zīmes,
- zīmes un simboli uz pārtikas produktiem, tīrīšanas līdzekļu iepakojumiem, arī drēbju kopšanas simboli,
- romiešu un arābu cipari, latīņu alfabēta burti,
- mūzikas notis,
- emocijzīmes.
Mūsdienās daudz tiek izmantota rakstveida privātā saziņa dažādās viedierīču lietotnēs. Sazinoties internetā, iztrūkst tādu neverbālo izteiksmes līdzekļu kā žesti, mīmika un ķermeņa valoda, tāpēc viens no veidiem, kā paust emocijas, attieksmi rakstveida privātajā saziņā, ir izmantot emocijzīmes. Der atcerēties, ka oficiālajā saziņā tos labāk neizmantot, jo tāpat kā ir svarīgi novērtēt vārdu iederību saziņas situācijā, arī emocijzīmju lietojuma iederība ir jāizvērtē!
Publiski uzstājoties skolā, darbā, konferencēs un citur, verbālās un neverbālās zīmes veido cilvēka koptēlu. Mutvārdu saziņai ir dažādas formas (monologs, dialogs, diskusija, debates), un publiskā runa ietilpst zem monologa.
Par publisku runu uzskatāma runa, kura ir tematiska, mērķtiecīga, domāta konkrētai auditorijai un kuras izpildītājs ir viens cilvēks.
Koptas publiskās runas vispārīgās iezīmes: mērķtiecība, dzirdamība, atbilstība literārajai valodai, saprotamība un interesantums.
Plānojot runu, jādomā par publiskās runas pamatprincipiem:
1. runas uzbūvi;
2. runas mērķi;
3. runas valodu;
4. runas izteiksmes līdzekļiem.
Runājot jebkuru tekstu, jāatceras, ka tādā veidā katrs cilvēks sevi izsaka un parāda savas personības būtību.