2. Valoda kā zīmju sistēma

Valoda ir zīmju sistēma kā cilvēku sazināšanās, domu formulēšanas un izteikšanas līdzeklis runas un rakstu formā, lai konstatētu, saglabātu un nodotu tālāk informāciju. Valodu kā sistēmu raksturo tās vienības, iekšējā struktūra, funkcijas un attīstība. 

 

Lai valodu un tās zīmes uztvertu, zīmēm nepieciešama materiāla izpausme, un zīmes uzdevums ir kaut ko apzīmēt. Zīmes nozīmi nosaka tās izmantojums un loma noteiktā zīmju sistēmā, tātad valodas zīme ir divpusēja valodas vienība, kam ir materiālais apvalks (apzīmējošais) un nozīme jeb saturs (apzīmējamais).

Mazākā nodalāmā valodas vienība, kam ir sava nozīme, ir morfēma. Piemēram, vārdā mājiņa ir trīs morfēmas — sakne māj-, kas ietver vārda leksisko nozīmi, piedēklis -iņ-, kas izsaka pamazinājuma nozīmi, un galotne -a, kas norāda, ka vārds ir sieviešu dzimtes vienskaitļa nominatīva formā. Sīkāk dalīt morfēmas nav iespējams, jo tad zustu tajās ietvertā nozīme. 

Galvenā relatīvi patstāvīgā valodas zīme ir vārds, bet pilnīgas saziņas zīmes ir teikums un teksts. 

 

Pirmais, kas konsekventi aplūkoja valodu kā zīmju sistēmu, ir Šveices valodnieks Ferdināns de Sosīrs. Viņš secināja, ka zīmes vērtība izriet no tās attieksmēm ar citām zīmē, no tā, kas šai zīmei ir apkārt citās zīmēs. 

 

Latviešu valodniecībā par tradicionālām apakšnozarēm var uzskatīt fonētiku ar fonoloģiju, leksikoloģiju, morfoloģiju ar morfēmiku un vārddarināšanu un sintaksi ar teikuma un teksta sintaksi.

 

Zīmju valoda ir valoda, kuras lietotāji izmanto manuālo jeb roku komunikāciju, kā arī ķermeņa, sejas mīmikas un kustību kombināciju, lai sazinātos. Latvijas zīmju valodā vienots zīmju alfabēts pastāv kopš 1949. gada. 

 

Zīmju valodai nav gramatisku jēdzienu klasiskā izpratnē, kā, piemēram, vārdšķiras. To vietā tiek lietoti specifiski līdzekļi: proformas, deiktiskie elementi un daktilās zīmes, tomēr arī zīmju valodā ir iespējams nošķirt loģiski pamatotas kategorijas, kuras varētu salīdzināt ar vārdšķirām, piemēram, lietvārdi — priekšmetu jeb parādību apzīmējumi. Zīmju valodas manuālajām jeb roku zīmēm ir raksturīgas arī gramatiskās kategorijas, piemēram, dzimtes un skaitlis.
Ilglaicīgi zinātniskie pētījumi pierāda, ka ar nedzirdīgo zīmju valodas specifiskajiem līdzekļiem iespējams izteikt jebkuru literārajai valodai raksturīgu gramatisko nozīmi.

Savdabīga pārejas forma starp rakstīto valodu un nedzirdīgo zīmju valodu ir daktilās zīmes jeb daktilemmas (alfabēts). Tās ir zīmes, kas ar specifisku pirkstu kombināciju palīdzību apzīmē verbālajā valodā lietojamos burtus. Tomēr nedzirdīgo zīmju valodas komunikācijas praksē daktilās zīmes tiek lietotas reti, galvenokārt — pedagoģiskiem mērķiem, tulkojot no verbālās valodas nedzirdīgo zīmju valodā.

Lai uzzinātu vairāk par latviešu zīmju valodu, vari noskatīties video.

Zīmju valodu lieto ne tikai nedzirdīgie vai vājdzirdīgie cilvēki, bet arī viņu ģimene, draugi, arī tulki.

 

Lai sazinātos un uztvertu apkārtējo pasauli, izmanto arī Braila rakstu (reljefrakstu) , kas ir starptautiska rakstu sistēma, kurā ar sešiem sataustāmu reljefpunktu kombinācijām attēlo burtus un citas zīmes.

 

 

 

Valodas var būt gan dabiskas, gan mākslīgas. Mākslīga valoda ir atsevišķas personas vai grupas izdomāta valoda, kas tiek apzināti regulēta savā attīstībā. Viena no plašāk pazīstamajām mākslīgi veidotām valodām ir esperanto, kura tika izveidota 1887. gadā. Vārdu krājumā ir galveno Eiropas valodu starptautiskie vārdi, un gramatika ir vienkārša, tajā ir tikai 16 likumi. Atkārto, ko mācījies par esperanto tematā Valoda un sabiedrība.

 

Datoru vajadzībām ir izveidotas programmēšanas valodas, piemēram, PASCAL, "C++. Šīs valodas ir mākslīgi izveidotas zīmju sistēmas, jo to izstrādāšanā ir piedalījušies speciālisti.