Publicistikas stils
Izmantošanas joma: plašsaziņas līdzekļi.
Adresāts: plaši sabiedrības slāņi.
Forma: mutvārdu, rakstveida.
Pazīmes:
  • aktualitāte;
  • mērķtiecība;
  • fakti;
  • citāti;
  • mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi;
  • leksikas īpatnības – terminoloģija, profesionālismi, daudz īpašvārdu, abreviatūras, frazeoloģismi;
  • dažādas uzbūves teikumi.
Piemērs:
Marts. Kādu vakaru bārā ar nosaukumu Stella Pub satieku dažus draugus, lai sporta pārraižu uz trim plazmas ekrāniem skāvumā dzertu ale. Somā man ir Džonatana Kalera grāmata Literary Theory: A Very Short Introduction. Lieku galdā un stāstu saviem sarunu biedriem, cik forša ir šī grāmatele. Ieminos, ka tas būtu ļoti labi, ja šo sēriju varētu pārtulkot latviski. Vēlāk dzērājiem raksturīgā augstprātībā mēs smejamies, ka tā būtu valsts mēroga ‘intelektuālā revolūcija’, ja šīs grāmatas tiktu izdotas latviski. Toreiz šķiet neticami, ka šīs fantāzijas varētu īstenoties.
Runājot par vērtīgām publikācijām portālā, jāpiemin poļu futūrista/sirreālista Aleksandra Vata dzejas kopa (Māra Salēja atdzejojumā), Zanes Bojāres in memorium raksts par sieviešdienā nomirušo Žanu Bordrijāru, Andas Kļaviņas strīdīgus tematus skaroša intervija ar literatūras pētnieci Manuelu Rosīni.
Runājot par izklaidējošām publikācijām, jautrs fragments no Rudaka topošā romāna par dzīvi un rokenrolu (nosaukumu nezinu), fragments no dedzīgā ateista Dovkinsa skandalozās grāmatas ‘Dieva māns’.
/Reinis Tukišs www. satori.lv/
Publicistikas stilā rakstītajiem tekstiem ir vairākas funkcijas:
  1. informējošā funkcija;
  2. ietekmējošā funkcija;
  3. izglītojošā funkcija;
  4. audzinošā funkcija;
  5. organizējošā funkcija;
  6. popularizējošā funkcija;
  7. izklaidējošā funkcija.
Publicistikas stila tekstiem var piemist gan zinātniskā stila, gan daiļliteratūras valodas un sarunvalodas stila elementi.
 
Diemžēl tieši publicistikas stila tekstos bieži sastopamas stila kļūdas.
Valodas normu neievērošana aktualizējusies pēdējā gadu desmitā, šai tendencei varētu būt dažādi iemesli:
  1. zināšanu un prasmju trūkums konkrētiem tekstu/raidījumu autoriem un vadītājiem;
  2. korektoru/literāro redaktoru/valodas konsultantu trūkums plašsaziņas līdzekļos;
  3. nepieciešamība pēc ātras informācijas paziņošanas, kas neļauj materiālam nonākt pie valodas speciālistiem labošanai;
  4. koncentrēšanās uz mērķi, aizmirstot par līdzekļiem.