Veidojot tekstu, tiek izmantotas dažādas sintaktiskās konstrukcijas. Tekstā tiek izmantotas visas, taču vienkāršs teikums ir sintakses pamatvienība, salikts teikums – patstāvīga sintaktiska vienība. Taču reizēm sarunvalodā un dialogos sastopami pārveidojumi – konstrukcijas, kuras neatbilst teikuma pazīmēm: tām nav gramatiskā centra vai tas ir nepilns, tajās ietvertā jēga kļūst saprotama tikai kontekstā ar iepriekšējā teikumā izteikto saturu. Šādas teksta vienības sauc par kontekstuāliem saistījumiem: galvenie no tiem ir parcelāti un reducējumi, ne mazāk nozīmīgi ir arī izsacījumi.
Parcelāti – atrautas teikuma daļas, kuras, ja nepieciešams, ir iespējams saturiski un gramatiski iekļaut iepriekšējā teikuma sastāvā.
Piemērs:
Neparastais augs negaidot uzziedēja. Diemžēl drīz arī novīta.
Otrajā teikuma daļā izteiktā jēga kļūst saprotama tikai kontekstā ar iepriekšējo teksta vienību – teikumu. Parcelātu – diemžēl drīz novīta – var pievienot teikumam, tas šeit izmantots negaidīta iznākuma akcentēšanai.
Reducējumi – teikuma locekļu izlaidums kādā teikumā vai sintaktiskā vienībā.
Piemērs:
Es lasu romānu, bet tu – dzejoļu krājumu.
Otrajā teikuma daļā izteicējs – izlaists, kas tomēr ir zināms no konteksta, šajā teikumā ir redakcija – teikuma locekļa izlaidums.
Izsacījumi – vārdi vai vārdu savienojumi, kuriem nav nekādu teikuma pazīmju. Tos visbiežāk lieto sarunvalodā.
Piemērs:
Nē. Paldies! Manis pēc. Kaut vai! Uz redzēšanos!
Tekstveides uzdevums – noskaidrot,
  • kā teksts var iegūt savu formu un saturu,
  • kādi ir tekstu tipi,
  • kādas ir teksta uzbūves īpatnības,
  • kā saistīt atsevišķus teikumus un sintaktiskas vienības vienotā veselumā.
Teksts (lat. textus) tulkojumā nozīmē sakārtojums, savijums. Vietnē Tēzaurs dots skaidrojums: mutvārdos izteikts vai ar rakstu zīmēm fiksēts vārdu, teikumu, to savienojumu kopums, kam ir kādas funkcijas sazināšanās procesā.
 
Teksta temats nosaka:
  • teksta saturu, formu un apjomu;
  • autora prasme risināt atbilstošo tematu;
  • māksla izmantot valodas līdzekļus.
Teksti var būt rakstīti un mutiski izteikti. Biežāk lietotais mutvārdu teksta veids ir dialogs, retāk – monologs (publiskā runa, personas runa lugā, saruna vienatnē pašam ar sevi).
 
Pilnvērtīgā tekstā:
  • ir ievērota satura atbilstība tematam;
  • teikumi un kontekstuālie saistījumi veido vienotu veselumu;
  • ir ievēroti kompozīcijas nosacījumi;
  • temata izklāstam un komunikatīvajam uzdevumam ir izmantots  piemērots valodas stils;
  • ir ievērots pabeigtības princips;
  • ir atbilstība pareizrakstības un pareizrunas normām.