Uzruna ir vārds, ar ko uzrunā dzīvu būtni, arī priekšmetu vai dabas parādību.
Piemērs:
Daina!
Paklausies, Jāni, es gribu tevi uzaicināt uz savu dzimšanas dienu.
Ja uzrunu paskaidro kādi citi vārdi, veidojas uzrunas grupa.
Piemērs:
Mana mīļā māmuliņa!
Uzrunu vai uzrunas grupu no pārējā teikuma runājot atdala ar pauzi. Tāpēc arī rakstot uzrunu atdala ar komatu vai izsaukuma zīmi.
Piemērs:
Mīļo māmiņ, vai es drīkstu iziet ārā?
Mīļo tēt! Uzklausi mani!
Uzruna vai uzrunas grupa var atrasties:
- teikuma sākumā;
- starp citiem teikuma vārdiem;
- teikuma beigās.
Piemērs:
Mīļo draudziņ, panāc šurp!
Vai tu, Anita, nedzirdi zvanu?
Cik ilgi vēl jāgaida, dēliņ?
Ja teikumā ir uzruna vai uzrunas grupa, teikuma beigās visbiežāk liek izsaukuma vai jautājuma zīmi, retāk punktu vai daudzpunkti.
Piemērs:
Inga, kur skriesi?
Cik tev skaista kleita, Mārīt!
Cik tev skaista kleita, Mārīt!
Izsauksmes vārdus no uzrunas vai uzrunas grupas atdala ar komatu.
Piemērs:
Ak, meitiņ, atkal izlēji pienu!
Piemērs:
Tu visu esi sajaucis, Juri!
Vai tu, mīļo meitiņ, jau izslaucīji istabu?
Vai tu, mīļo meitiņ, jau izslaucīji istabu?
Pie izsauksmes vārdiem pieder arī pieklājības frāzes:
Piemērs:
Vesels! Sveiks! Paldies! Lūdzu! Labdien! Labrīt! Labvakar!