Vārds alfabēts veidots no grieķu valodas alfabēta pirmo divu burtu nosaukumiem alfa un beta.
Latīņu alfabēts radies aptuveni 6. gadsimtā p.m.ē. un nostabilizējās 2. gadsimtā p.m.ē. Latīņu alfabētā bija 23 burti. Romieši, tāpat kā grieķi, rakstīja ar irbuli uz dēlīšiem, kas pārklāti ar vasku, uz papirusa un pergamenta ar etiķi un spalvu. Latīņu valoda bija izplatīta visā Romas impērijā.
Viduslaikos bija izplatīts īpašs latīņu alfabēta burtu tips – gotiskie burti jeb fraktūra.
Gotisko burtu raksturojums
Gotiskie burti atšķiras no mūsdienu latīņu burtiem ar savu sarežģīto un izteiksmīgo izskatu.
Gotiskie burti atšķiras no mūsdienu latīņu burtiem ar savu sarežģīto un izteiksmīgo izskatu.
Daži galvenie vecās drukas jeb gotisko burtu raksturlielumi:
- stūra līnijas un izliektas formas: burti bieži vien bija izliekti un stūraini, smailiem stūriem un cirtainiem izlocījumiem. Tie atšķīrās no mūsdienu latīņu burtiem ar daudz sarežģītākiem elementiem;
- daudzi gotiskie burti bija izteikti sarežģīti un dažreiz grūti atšķirami cits no cita, jo tiem bija daudz līdzīgu līniju un formas elementu. Piemēram, burti "n" un "m" bieži izskatījās līdzīgi;
- burta izmērs un dekori: burti bieži tika dekorēti ar dažādām stilizētām līnijām un simboliem, kas piešķīra tekstiem eleganci, bet reizēm apgrūtināja lasīšanu.
- dažādi rakstības veidi: gotiskie burti ietvēra vairākas dažādas rakstības formas, piemēram, Fraktūru (visizplatītāko gotisko drukas formu);
Pāreja uz latīņu burtu lietošanu
Pēc 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumā Eiropā, arī Latvijā, sāka izplatīties latīņu burti un rakstība, kādu to pazīstam mūsdienās. Tas bija daļēji saistīts ar industrializāciju un vajadzību pēc vienkāršākas un ātrāk lasāmas rakstības. Pāreja uz latīņu rakstību bija arī politisks lēmums, kas saistīts ar nacionālisma attīstību un vēlmi atdalīties no vācu ietekmes.
Pēc 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumā Eiropā, arī Latvijā, sāka izplatīties latīņu burti un rakstība, kādu to pazīstam mūsdienās. Tas bija daļēji saistīts ar industrializāciju un vajadzību pēc vienkāršākas un ātrāk lasāmas rakstības. Pāreja uz latīņu rakstību bija arī politisks lēmums, kas saistīts ar nacionālisma attīstību un vēlmi atdalīties no vācu ietekmes.
Latviešu valodas alfabēts
Latviešu valodas alfabēts ir veidojies uz latīņu alfabēta pamata, to papildinot ar dažādām atšķirīgām zīmēm, piemēram, garumzīme - ā, ē, ī, ū, līdzskaņu mīkstumu - ķ, ģ, ļ, ņ un līdzskaņus šņāceņus - š, č, dž.
Latviešu valodas alfabēts ir veidojies vēsturiski. Līdz 1946. gadam latviešu alfabētā bija arī burti Ō ō, Ŗ ŗ, bet līdz 1957. gadam – burtu savienojums Ch, ch. Ārzemju latviešu rakstībā tos izmanto vēl tagad.
Vārdus veido skaņas, tās cilvēki sadzird un izrunā.
Katrai skaņai ir sava zīme – burts. Burtus var uzrakstīt, drukāt, lasīt.
Latviešu rakstos parasti vienas skaņas apzīmēšanai ir viens burts.
Noteiktā secībā sakārtotus burtus sauc par alfabētu.
Svarīgi!
Latviešu valodas alfabētā ir 33 lielie un mazie burti:
Aa, Āā, Bb, Cc, Čč, Dd, Ee, Ēē, Ff, Gg, Ģģ, Hh, Ii, Īī, Jj, Kk, Ķķ, Ll, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Pp, Rr, Ss, Šš, Tt, Uu, Ūū, Vv, Zz, Žž.
Atsauce:
http://www.liis.lv/latval/fonetika/fon1.htm