5. Septiņi pasaules brīnumi

Hellēnisma laikmetā grieķi vairākkārt centās no visām pasaules dižākajām celtnēm izraudzīties pašas varenākās un skaistākās. Viņi nolēma, ka tām jābūt septiņām – atbilstoši lielāko planētu skaitam.

  

 

Savus pasaules brīnumu sarakstus izveidoja:

Ar laiku radās vairāki „septiņu brīnumu” saraksti, kuros nosauktie objekti bija atšķirīgi. Tālāk aplūkoto septiņu senās pasaules brīnumu sarakstu atzina arī viduslaikos un kopš tā laika tas palika nemainīgs. 

 

 

Lielākā no Ēģiptes piramīdām ir faraonam Heopsam ap 2575. g. p.m.ē. celtās kapenes. Tās augstums sākotnēji ir bijis 146,6 m, bet pašlaik ir 137,5 m, jo daļa augšējo plākšņu nokritušas zemestrīces laikā, kā arī piramīda ir nedaudz iegrimusi smiltīs. Pamatnes kvadrāta malas garums ir 233 m. Katrs akmens bloks zemākajā piramīdas daļā sver 2 tonnas, virsējo bloku svars ir mazāks. Piramīdu esot cēluši 300 000 vīru 20 gadu garumā.

 

 

Netālu no Heopsa piramīdas atrodas vēl divas – Hefrena un Mikerina piramīdas. Katrai no piramīdām blakus atradās templis, bet pie Hefrena piramīdas atrodas klintī izcirsta Sfinksa – fantastiska būtne ar lauvas ķermeni un faraona galvu. Piramīdu laukā atrodas arī nekropole, kurā apglabāti vairāk nekā 7000 ēģiptiešu augstmaņu.

 

Detalizēts statujas apraksts bija saglabājies no 2. gs. ceļotāja Pausanias pierakstiem. 5. gs. Zeva statuja tikusi pārvesta uz Bizantiju, kur tā nezināmu iemeslu dēļ drīz gāja bojā.

 

Attēlā atveidota ticamākā skulptūras poza.

 

Rodas kolosu – milzu statuju – Rodas salas iedzīvotāji nolēma uzcelt par godu Saules dievam Hēlijam. Tā bija Rodas salas grieķu pateicība par izglābšanos no ienaidnieku aplenkuma.

 

 

Halikarnāsas mauzolejs bija apmēram 45 m augsts. Mauzolejs pastāvēja vairāk nekā 1800 gadu, taču 15. - 16. gadsimtā to izpostīja vairākas zemestrīces. Halikarnāsas mauzoleja priekšmeti glabājas Britu muzejā Londonā un Stambulas Arheoloģijas muzejā. Mūsdienās vārds "mauzolejs" tiek attiecināts uz lielām apbedījumu būvēm.

 

Par teiksmainajiem Babilonas gaisa dārziem stāsta tikai leģendas, jo nav atrastas nekādas arheoloģiskas liecības par to pastāvēšanu. Stāsta, ka dārzi izveidoti valdnieka Nebukadnecara II valdīšanas laikā 6. gs. p.m.ē. kā dāvana valdnieka sievai Amitisai.

Dārzi bijuši ierīkoti uz pakāpienveida terasēm, kur vairākos līmeņos stādīti dažādi augi – puķes, krūmi un koki. Ar kanālu sistēmu palīdzību dārziem pievadīja ūdeni no Eifratas. Pēc aprēķiniem secināts, ka katra dārza mala bijusi 123 m gara. Līdzās dārzam atradušās dārznieku mājiņas, jo tam bijušas nepieciešamas nemitīgas rūpes. 482. g. p.m.ē. dārzus nopostīja Persijas valdnieks Kserkss I.

Gaisa dārzi pavisam aizgāja bojā 2. gadsimtā p.m.ē., partiešu (persiešu ciltis, kas dzīvoja dienvidaustrumos no Kaspijas) iebrucējiem un plūdiem piepalīdzot, - ūdens pamazām atmiekšķēja slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases, uz kuru pakāpēm kādreiz bija zaļojuši gaisa dārzi.

 

Noskaties filmiņu par 7 pasaules brīnumiem! 

 

Senajos laikos tika radītas arī citas, ne mazāk pārsteidzošas būves, par kuru esamību pasaules brīnumu saraksta sastādītāji neko nezināja. Pie tām pieder daudzi tempļi Tālajos Austrumos, Lielais Ķīnas mūris un valdnieka Ciņa Šihuandi kapenes, pazudušās pilsētas Peru un Itālijā, arī Stounhendža (skat. iepriekš apgūtās tēmas par senajām civilizācijām).