4. Senās Grieķijas sasniegumi III

Senā Grieķija ir mūsdienu lielākā sporta pasākuma - olimpisko spēļu dzimtene, tāpēc arī mūsdienu olimpisko spēļu uguni aizdedz Grieķijā - Olimpijā uz dievietes Hēras altāra. Pirmā stadionā ienāk Grieķijas komanda.

 

 

Pēc seno grieķu pārliecības tur mājoja dievi, bet olimpiskās spēles norisinājās Olimpijā - Peloponēsas pilsētā Grieķijas dienvidos.

Grieķijā notika arī citas spēles, bet nevienas no tām nebija tik nozīmīgas kā Zevam veltītās.

Olimpijā atradās Zevam - galvenajam Olimpa dievam veltītais templis un ozolu birzs. Olimpiskās spēles aizsākās kā Zevam veltītu svētku sastāvdaļa, - svētkos sacentās ne tikai sportisti, bet arī aēdi (dziesminieki) un retori (runu teicēji). Notika reliģiskas ceremonijas un sportisti deva zvērestu cīnīties godīgi.

 

 

Reizi četros gados Grieķijā pasludināja svēto mieru - tika pārtraukti kari un Olimpijā no visām Grieķijas polisām pulcējās atlēti - sportisti, kas piedalījās sacensībās, un skatītāji, kuri juta līdzi sacensību dalībniekiem.

Sievietēm piedalīties šajās spēlēs un skatīties tās bija aizliegts. Sievietēm notika citas spēles - hēraneiji, veltītas Olimpa augstākajai dievietei un Zeva sievai - Hērai. Tajās gan parasti uzvarēja spartietes, - to noteica viņu audzināšana (skat. iepriekš teoriju "Sparta").

Grieķi šajā laikā juta īpašu vienotību un lepnumu par piederību Grieķijai.

 

Skulptūra atrodas Delfu Arheoloģijas muzejā. Tā ir veidota grieķu Klasiskajā periodā.

 

Senākā vieglatlētikas disciplīna Olimpiskajās spēlēs bija skrējiens, kas ilgu laiku bija arī vienīgā disciplīna olimpiskajās spēlēs.

Olimpisko spēļu disciplīnas laika gaitā mainījās, tās lielā mērā bija saistīti ar prasmēm, kas nepieciešamas kaujas laukā:

Ja sportists guva uzvaras trīs olimpiskajās spēlēs, viņš saņēma īpašu pagodinājumu - viņa skulptūru novietoja pilsētā, kuru viņš pārstāvēja, vai Zeva birzī Olimpijā.

 

Spēļu uzvarētājus godināja kā varoņus - viņi saņēma spēļu vainagu, ko vija no olīvu zariem, viņiem veltīja odas (slavinājuma dzeja) un poēmas; vēlāk - saņēma arī naudas balvas. Ģimene un polisa ļoti lepojās ar savu sportistu uzvarām spēlēs.

 

393. m.ē. gadā, kristietībai kļūstot par Romas impērijas oficiālo un vienīgo reliģiju, Romas imperators Teodisijs I olimpiskās spēles aizliedza. Zeva templi nodedzināja, jo nebija pieļaujami pasākumi citu dievu godināšanai.

 

 

Gandrīz 1500 gadus pēc olimpisko spēļu pārtraukšanas franču barons Pjērs de Kubertēns iecerēja spēles atjaunot. Šī ideja guva atbalstu un tika nodibināta Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK), un 1896. gada aprīlī Grieķijas karalis Atēnās atklāja pirmās mūsdienu olimpiskās spēles.

Kopš 1924. gada notiek arī Ziemas olimpiskās spēles.

 

Senākajās grieķu skulptūrās vērojama ļoti izteikta Senās Ēģiptes tēlniecības standartu ietekme - cilvēka figūra ir kā sastingusi - rokas gar sāniem, ķermenis - taisns, viena kāja sper tikko manāmu solīti, skatiens vērsts uz priekšu, bet sejā rotājas tikpat sastindzis smaids. Šī perioda skulptūras bija ļoti līdzīgas cita citai.

 

Bija pieņemts jaunu cilvēku figūras attēlot kailas, bet meiteņu - apģērbtas.

 

Cilvēka figūru var attēlot visā augumā (dabiskā lielumā – statuja, samazināta – statuete), var veidot arī skulpturālu portretu, kurā cilvēks attēlots līdz pleciem vai jostasvietai (biste).

Lielā mērā olimpisko spēļu ietekmē veidojās un strauji attīstījās grieķu tēlniecība, 6. - 4.gs. p.m.ē. sasniedzot augstāko meistarības līmeni.

Vēlāk grieķu skulptūras gan kopēja, gan atdarināja romieši, tās iedvesmoja renesanses laikmeta tēlniekus, joprojām tās ir atdarināšanas cienīgs paraugs mūsdienās (skat. tēlniecības paraugus iepriekš un zemāk). 

 

Tēlnieka Polikleita darbs.

 

Tas bija iespējams, vērojot atlētu muskuļotos ķermeņus dažādās pozās sacensību laikā. Vajadzība slavināt atlētus iedvesmoja tēlniekus. Klasiskajā periodā grieķi tiecās attēlot ideālu ķermeni un skaistumu. Tika izstrādāti klasiskie standarti, kā attēlot ideālo ķermeni, kā to novietot, lai skulptūra šķistu izteiksmīga, kustībā, vienlaicīgi paužot spēku, saglabājot cildenu mieru un nosvērtību.

 

  

Vēlāk - hellēnisma laikā radītās skulptūras gan demonstrēja izteiksmīgus ķermeņus, gan pauda emocijas ar visu ķermeni un sejas izteiksmi. Rodas iespaids, ka tēlnieki lepojušies ar savu meistarību un prasmi attēlot ķermeni līdz vissmalkākajām niansēm - muskuļu grupas, saspringtos asinsvadus, cīpslas un vissarežģītākās pozas.

Atšķirībā no ēģiptiešu māksliniekiem, kuri galvenokārt atveidoja faraonus, augstmaņus un priesterus, grieķi daudz attēloja ne tikai dievus, bet arī savus līdzpilsoņus, parādot tos darbībā – strādājot, sacenšoties spēkā un veiklībā, arī karojot.

 

Tēlnieki: Agēnasandrs, Polidors, Atēnodors. Mūsdienās skulptūra atrodas Vatikāna muzejā Romā.

 

Skulptūru grupa "Laokoons un dēli" tika atrasta 16. gs. sākumā. Šajā skulptūrā atainots sižets no eposa "Iliāda" - priesteris Laokoons brīdināja trojiešus, lai nevelk pilsētā koka zirgu, jo tas nesīs postu. Lai priesteris neizjauktu dievu plānus, no jūras izpeldējušās čūskas nogalināja priesteri un viņa dēlus. Tēlnieki parādījuši brīdi, kad viens dēls un tēvs vēl pretojas čūskām, bet otrs dēls ir jau padevies.

 

Skulptūru grupa (skat. iepriekšējo att.) bija iedvesmas avots dižajam renesanses tēlniekam un māksliniekam Mikelandželo Buonarroti - gan radot skulptūras, gan gleznojot cilvēku ķermeņus (skat. att. zemāk).

 

Mikelandželo attēloja ķermeņus vissarežģītākajās pozās, tas liecina gan par viņa anatomijas zināšanām, gan par nepārspējamo meistarību.

 

Kā noskaidrojuši mūsdienu zinātnieki, seno grieķu skulptūras bijušas izkrāsotas, tāpēc ļoti līdzinājušās dzīviem cilvēkiem. Mūsdienās grieķu tēlniecības paraugi galvenokārt saglabājušies romiešu darināto kopiju veidā. Tāpēc visai "nedzīvi" baltās skulptūras neļauj gūt pilnīgu priekšstatu par seno grieķu tēlniecību.

Skulptūras arī tika atlietas bronzā, arī tās krāsoja. Acis inkrustēja ar dārgakmeņiem, padarot skatienu dzīvu un izteiksmīgu (skat. att. zemāk).

 

Bojājumi senajām skulptūrām, arī iepriekš skatāmajām, radušies laika ritējuma un apzinātu postījumu rezultātā.