6. Zinātne, filozofija

Zinātnes kā tādas Romā nebija – to radīja grieķi.

Arī zinātnes jautājumos izpaudās romiešiem raksturīgā iezīme – prakticisms, jo tīri teorētiskās zinātnes, piemēram, astronomija, matemātika u.c. viņus neinteresēja.

Romiešiem bija svarīgs tas, ko varēja pielietot praksē.

 

 

Saglabājies šāds piemērs par Cicerona domu apmaiņu ar draugu Atiku. Cicerons bija nodomājis uzrakstīt sacerējumu ģeogrāfijā, un Atiks viņam atsūtīja grieķu ģeogrāfa Serapiona traktātu. Cicerons atbildes vēstulē draugam uzrakstīja, ka nesaprot pat tūkstošo daļu no šī traktāta. Viņš atteicās no domas par ģeogrāfijas sacerējuma radīšanu – ģeogrāfija izrādījās pārāk sarežģīts priekšmets.

Praktisko zināšanu prioritāti Romā noteica tas, ka augstāk vērtēja rīcību un darbus, nevis vārdus. Praktiskās zinātnes ir tuvākas īstenībai, tās nosaka nepieciešamība: medicīna, zemkopība, celtniecība, kara māksla, kuģošanas māksla, jurisprudence – tiesību zinātne, bija svarīgas ikdienā.

 

Virsējā akmenī atverēs ievietoja koka kātu, ar kuru palīdzību griežot akmeņus, vieglāk bija malt graudus.

 

Lauksaimniecībā romiešus interesēja darba efektivitātes uzlabošana, – izgudroja rotācijas dzirnavas, kas ļāva darbā izmantot arī dzīvnieku (ēzeļu, mūļu, retāk - zirgu) muskuļu spēku; romieši izmantoja ūdensdzirnavas un skrūvveida presi.

Lielu uzmanību romieši veltīja agronomijai, par to liecina vairāki tai veltīti traktāti.

Mehānikā romiešu devums ir skrūves un mazā zobrata izgudrošana, arī juvelieru instrumentu un medicīnas aparātu uzlabošana.

 

 

Šādu ierīču apraksti atrodami romiešu arhitekta Vitrūvija traktātā "Par arhitektūru".

Romiešu sasniegumi celtniecībā bija arī betona, apdedzinātu ķieģeļu izgatavošana un pielietošana būvniecībā.

Arhitekti pārzināja ēku un pilsētu plānošanu, pārzināja mehāniku, izgatavoja instrumentus laika mērīšanai (saules un ūdens pulksteņus) un projektēja kara ierīces.

Sasniegumus amatniecībā raksturo prasme apšūt ēkas ar marmoru, apkures sistēmas izgudrošana un izmantošana termās, privātmājās, kanalizācijas sistēmas (tā darbojas joprojām) izbūve zem pilsētām, nodrošinot higiēnas ievērošanu.

Romieši nodarbojās ar stikla pūšanu, izgatavojot caurspīdīga stikla traukus (skat. att. zemāk).

 

 

Augstu līmeni sasniedza jurisprudence – tieslietu zinātne.

Augstu vērtēja zināšanas ģeogrāfijā, tāpēc tika radīti atbilstoši traktāti, ievērojamākais no tiem – Strabona darbs "Ģeogrāfija".

Plīnijs Sekunds uzrakstīja visai apjomīgo "Dabas vēsturi", kas bija fiziskās ģeogrāfijas, botānikas, zooloģijas un mineraloģijas enciklopēdija.

Vēsturnieks Tacits aprakstīja Centrālās Eiropas cilšu sadzīvi un sabiedrisko iekārtu.

Aktuāla bija medicīna – bija jāpalīdz ārstēt slimības gan civiliedzīvotājiem, gan jāārstē ne mazums ievainotu karavīru un gladiatoru. Jau 1. gs. tika nodibinātas ārstu skolas Romā.

 

Attēlā: Lielākais Senās Romas zinātnes centrs bija Aleksandrija Ēģiptē. Rekonstrukcija

Tās bibliotēkā glabājās simtiem tūkstoši sacerējumu – gandrīz visas zināšanas, kas bija senajā pasaulē.

 

Ievērojami zinību centri bija Roma, Roda, Atēnas u.c. Atēnās vēl darbojās augstu vērtētās skolas – Platona nodibinātā Akadēmija un Aristoteļa Likejs.

Dižciltīgās romiešu ģimenes augstu vērtēja grieķu kultūru un lika saviem bērniem apgūt grieķu valodu un lasīt grieķu autoru darbus. Bērnus skoloja grieķu izcelsmes skolotāji – tas Romā bija prestiži.

Tomēr no visiem daudzveidīgajiem grieķu filozofijas virzieniem romiešus saistīja viens – stoicisms.

 

Romiešu apziņā bija iesakņojusies pārliecība, ka Roma varenību sasniegusi, pateicoties pilsoņu morālajām īpašībām: vīrišķībai, drosmei, cieņai pret likumu un tēvzemi, pienākuma apziņai.

Pārejot uz impēriju, tikumiskais klimats valstī pagrima – imperatoru un viņu pārstāvju rīcībā izpaudās despotisms, patvaļa, uzplauka imperatora kults, tika prasīta padevība varai, zuda pilsoņu ekonomiskā neatkarība.

 

 

Seneka bija imperatora Nerona skolotājs, bet imperatora uzvedība un dzīve bija klajā pretrunā ar skolotāja mācīto.

Stoicisms pievērsās galvenokārt morāles problēmām, būtiskākais šīs filozofijas jautājums: kā saglabāt cilvēka cieņu un gara neatkarību apstākļos, kad valdošo slāņu morāle degradējas.

Otrs ievērojams stoicisma filozofs bija izglītotais imperators Marks Aurēlijs (skat. att. zemāk), kurš centās sekot stoiķu mācībai visu mūžu, īpaši akcentējot ētiku; galvenais jautājums, kas viņu nodarbināja: kā būt imperatoram, bet nezaudēt cilvēcību un tikumību.

Stoiķi savas pārdomas veltīja jautājumiem, kas bija aktuāli romiešiem – kā saglabāt morālo neatkarību un garīgo brīvību, kā atgūt sevi laikā, kad sabiedriskajā telpā tas kļuvis neiespējami, kad ārējie apstākļi kļuvuši nepārvarami.