Literatūra un runas māksla — teorija. Latvijas un pasaules vēsture (Skola2030), 7. klase.

Svarīgi!

Romiešu literatūra sākās ar tulkojumiem no grieķu valodas.

3. gs. vidū p.m.ē. brīvlaists vergs no Dienviditālijas pilsētas Tarentas grieķis Lūcijs Līvijs Andronīks atdzejoja latīņu valodā grieķu eposu „Odiseja”.

Viņš tulkoja arī dažādas grieķu komēdijas un traģēdijas, tās iestudēja Senās Romas teātros.

Attēlā: Aktieri Senās Romas teātrī. Mozaīka

Latīņu valoda šajā laikā jau bija attīstījusies, lai tajā varētu rakstīt dzeju, izteikt domas par valsts politiku un sabiedrības tikumiem.

Drīz latīņu valodā sāka parādīties pašu romiešu rakstīti darbi. To autorus bija iedvesmojuši dažādi vēstures notikumi vai atgadījumi ikdienas dzīvē. Radās romiešiem līdz tam nepazīstama nodarbošanās, arods – dzejnieks.

Slavenākais komēdiju autors Romā bija Plauts (254 – 184). Viņa darbos atspoguļota vienkāršās tautas dzīve, dzīves ēnas puses, viņa komēdiju tēli bija spilgti un izteiksmīgi, jo īpaši – vergu tēli. Plautu dēvēja par "plebeju dramaturgu".

Attēlā: Komēdiju autors Tits Makcijs Plauts

Romiešu sabiedrības lielākā daļa gan vēl bija neizglītota, un dzejniekiem vajadzēja skaidrot dzejas valodu, lai skatītāji saprastu komēdijas saturu teātrī.

Romā bija tradīcija, ka literāru darbu ne tikai uzrakstīja, bet to arī noklausījās. Savu sacerējumu autors vispirms nodiktēja izglītotam vergam – sekretāram, kurš visu pierakstīja. Pēc tam vergs nolasīja pierakstīto tekstu un, ja skanējums nepatika, dzejnieks izdarīja labojumus. Darbu noklausījās nelielā sabiedrībā, kur tas sākotnēji flautas pavadījumā drīzāk tika dziedāts nekā runāts.

Attēlā: Fragments no Apūlija romāna "Zelta ēzelis" jeb "Metamorfozes". Glabājas Vatikāna bibliotēkā

Līdz mūsdienām nonākuši arī divi seno romiešu sarakstīti romāni.

Impērijas laikā jau katrs romietis lepojās ar prasmi rakstīt. Romā bija kvartāls, kurā īpaši apmācīti vergi pārrakstīja grāmatas.

Arvien vairāk autoru kļuva turīgi, pārdodot savas grāmatas, jo Romā par bagātības un sabiedriskā stāvokļa rādītāju kļuva ne tikai vergu un klientu skaits, bet arī mājas bibliotēka.

Dzejnieku un vēsturnieku uzdevums bija slavināt Romas valsts varenību un atstāt liecību par tās vēsturi nākamajām paaudzēm.

112496981_10308351_10154097098570578_4497347171936558826_n.jpg

Attēlā: Slavenais un romiešu cienītais dzejnieks Vergilijs ar mūzām. Mozaīka

Daži ievērojamākie Senās Romas literāti, kuru darbi ir tulkoti daudzās pasaules valodās, arī latviešu valodā:

Dzejnieki Vergīlijs, Horācijs un Ovīdijs. Mūsdienu cilvēkam grūti saprast romiešu dzejas skaistumu, jo mēs nezinām, kā tā skanēja latīņu valodā, kur liela nozīme bija ritmam, tempam un akcentam.
Filozofs un rakstnieks Lūcijs Annejs Seneka, pēc izcelsmes grieķis, imperatora Nerona skolotājs rakstīja gan filozofiskus tekstus, gan komēdijas.
Vēsturnieki Tits Līvijs un Pūblijs Kornēlijs Tacits uzrakstīja Romas vēsturi. Par vēsturi un politiku darbus sarakstījis imperators Jūlijs Cēzars.
Par romiešu būvniecības projektiem, tehnoloģijām aprakstu izveidojis Vitrūvijs (tas ir vienīgais saglabājies šāda veida sacerējums). Izcili bija arī daudzi citi autori.

Attēlā: Romas imperatora Marka Aurēlija darbs "Meditācijas" jeb "Pašam sev"

Šis darbs ir izdots arī latviešu valodā.

Romā liela nozīme bija oratoriem.

Orators (latīņu val. orare – runāt) – cilvēks, kas pārvalda runas mākslu, daiļrunīgs cilvēks.

Māka izteikties bija svarīga ne tikai dzejniekiem un rakstniekiem, bet arī politiķiem, lai varētu uzrunāt tautu forumā, noturēt runas vēlēšanu laikā un varētu izteikties tiesā.

Par Romas slavenāko oratoru tiek uzskatīts politiķis un rakstnieks Cicerons (106 – 43).

Marks Tullijs Cicerons bija Senās Romas filozofs, valstsvīrs, jurists, literāts, politikas teorētiķis un Romas likumu izstrādātājs (skat. att. zemāk).

Viņa darbi sniedz plašu un vispusīgu materiālu par tā laika Romas politiskajiem, sabiedriskajiem apstākļiem, par viņa paša dzīvi un darbību.