4. Romiešu izklaides

1. gs. vidū p.m.ē. Romā uzcēla teātri 27 000 skatītājiem. Vēlāk šādus teātrus no akmens ierīkoja visā impērijā.

Uz skatuves aktieri spēlēja maskās. Sākumā aktieri bija tikai vīrieši, vēlāk izrādēs drīkstēja piedalīties arī sievietes. 

 

Attēlā: Aktieri maskās teātra izrādes laikā. Senās Romas mozaīka

Mūzika un kustības mūzikas ritmā bija romiešu teātra daļa.

 

Labākās vietas teātrī pirmajās rindās tika rezervētas senatoriem.

Pirmā drāma Romā tika uzvesta 240. g. p.m.ē. Tā bija kāda grieķu luga, kuru brīvlaistais vergs grieķis Lūcijs Līvijs Andronīks pārtulkoja latīņu valodā.

Sākumā izrādīja traģēdijas, bet vēlāk publika pieprasīja arī komēdijas. Slavenākais komēdiju sacerētājs Romā bija Plauts.

 

  

To pirmsākumi saistīti ar etrusku bēru rituāliem, kuros pie mirušā kapa divi karavīri atainoja simbolisku gaišo un tumšo spēku cīņu par mirušā dvēseli. Bagātu mirušo tuvinieki pasūtīja aizvien vairāk karavīru un krāšņākas cīņas. Rituāls pārauga sacensību izrādē.

Izejot arēnā, gladiatoram bija jāzina, ka te valda tikai viens noteikums – ja gribi izdzīvot, nebaidies no nāves. Viņam bija tikai viena izvēle – uzvarēt un, ja skatītāji skaļi sauca: „Lugula! Lugula!” (pārgriezt rīkli), aukstasinīgi nonāvēt otru gladiatoru.

Gladiatori cīnījās ne tikai cits pret citu, bet arī ar plēsīgiem zvēriem. No Āfrikas romiešu izklaidei ieveda lauvas, tīģerus u.c. savvaļas dzīvniekus, kurus nogalināja amfiteātru arēnās.

 

Attēlā: Gladiatora cīņa ar leopardu. Senās Romas freska

 

Vēstures avoti stāsta, ka svētki par godu Kolizeja iesvētīšanai ilga 100 dienas un kādā dienā tika nogalināti līdz pat 9000 zvēru.

Citā dienā vienlaikus cits pret citu cīnījās 3000 gladiatoru. Pēc aptuveniem aprēķiniem, visā Senās Romas gladiatoru cīņu vēsturē dzīvību zaudēja ap 500 tūkstošiem gladiatoru. Reti kurš gladiators nodzīvoja līdz 30 gadu vecumam.

Tomēr, kā liecina vēsturnieku pētījumi gladiatoru kapsētās, par gladiatoriem rūpējās – viņu ievainojumus dziedēja labākie ārsti un gladiatori saņēma labu uzturu. Tam ir skaidrojums – gladiatoru apmācība bija dārga, labs gladiators bija liela vērtība, tāpēc bija svarīgi par viņu rūpēties.

 

Pētījumi līdz šim lielākajā atrastajā gladiatoru kapsētā, Lielbritānijas teritorijā, ļāvuši iegūt virkni secinājumu par gladiatoriem, kā arī konstatēt, kādi ievainojumi bijuši gladiatoru nāves cēlonis.

 

Lai arēnā nevarētu redzēt asinis, arēnas smiltis iekrāsoja, kā arī izvietoja mucas ar vīraku, kas nomāca asiņu smaku. Kamēr publika sumināja uzvarētājus, vergi aiznesa uzvarēto gladiatoru.

Ne vienmēr uzvarētais tika nogalināts – ja viņš bija labi cīnījies, viņam bija iespēja iegūt publikas simpātijas un saglabāt dzīvību.

Gladiatoru statuss Romā nebija viennozīmīgs – viņus gan nicināja nodarbes un verga statusa dēļ, gan arī viņi bija publikas elki un varoņi, kas izraisīja sajūsmu.

 

 

Daudzi skatītāji slēdza derības, liekot pāris monētas uz favorītiem.

Romieši mīlēja šīs necilvēcīgās izpriecas. Jau laikabiedri uzdeva jautājumus, kā romieši, kas savā privātajā dzīvē bija miermīlīgi cilvēki, skatītāju arēnās varēja līksmot par citu cilvēku nāvi. Uz to atbildes nav arī mūsdienās.

Skatīties zirgu skriešanas sacensības romieši gāja vislabprātāk.

Vietu, kurā tās notika, sauca par cirku vai hipodromu. Vienā dienā notika līdz 24 sacensībām. Skriešanas sacensībās parasti piedalījās 4 komandas ar 12 pajūgiem, un tiem bija jāveic septiņi apļi. Pajūgu parasti vilka 2 vai 4 zirgi, retāk – 6 vai 8 zirgi.

Visbīstamāk bija veikt pagriezienus, tāpēc pajūga kučieris bija piesējis sevi pie ratiem, lai neizkristu, un viņam bija nazis, lai pajūga apgāšanās gadījumā varētu sevi atbrīvot.

Katrai komandai bija savs treneris un atšķirīgi tērpi: zilā, baltā, sarkanā vai zaļā krāsā. Bieži vien sacensības atklāja pats imperators, no kura ložas nomestais baltais lakatiņš bija starta signāls. Uzvarētāji šajās sacensībās kļuva populāri un bagāti. Šādas sacensības tika rīkotas visā impērijā.