Allāhs — vienīgais musulmaņu Dievs; visvarenais radītājs.
Arābu kalifāts — musulmaņu impērija, kas tika dibināta pēc Muhameda nāves 632. gadā; pastāvēja 7.-8. gs.
Baznīca — kulta vieta kristietībā, kā arī izglītības un informācijas centrs.
Beduīni — "tuksneša iemītnieki", arābu klejotāji.
Bībele — Vecā un Jaunā Derība; Svētie raksti kristietībā.
Bīskaps — augstākais garīdznieks noteiktā apgabalā, parasti bīskapijas galva.
Daudzdievība (politeisms) — senāka un vienkāršāka reliģijas forma, kas raksturīga senajām civilizācijām.
Dāvida zvaigzne — jūdaisma un jūdu kopības simbols — sešstaru zvaigzne jeb heksagramma, ko veido divi vienādmalu trijstūri; kopš 17. gs. - jūdaisma simbols.
Hidžra — Muhameda un pirmo musulmaņu pārcelšanās 622. g. 16. jūlijā no Mekas uz Jasribu (Medīnu), kur tika dibināta pirmā musulmaņu kopiena.
Evaņģēlijs — Jaunās Derības pirmās četras grāmatas; katra no šīm grāmatām; teksta fragments no šīm grāmatām.
Islāms — viena no izplatītākajām pasaules reliģijām, kuras piekritējus sauc par musulmaņiem; pēc arābu ticējumiem to nodibinājis pravietis Muhameds 7. gs. Arābijas pussalā.
Kaaba — musulmaņu svētais templis Mekā (Saūda Arābijā), galvenā musulmaņu svētceļnieku pulcēšanās vieta.
Kipa — tradicionālā ebreju cepurīte, ko valkā galvenokārt ortodoksālā jūdaisma piekritēji — vīrieši
Korāns — svētā grāmata, kurā apkopotas Muhameda mutiskās un rakstiskās atklāsmes.
Menora — eļļas gaismas ķermenis ar septiņiem radziņiem, ko izmanto jūdaisma rituālos, viens no senākajiem ebreju ticības simboliem; arī deviņu zaru šāds gaismas ķermenis, ko lieto tikai Hanukā svētku laikā.
Mesija — senebreju valodas vārds ar nozīmi “svaidītais”, ko attiecina uz cilvēku, kuru Dievs izvēlējies par valdnieku; jūdaismā — Dieva apsolītais glābējs; kristiānismā — Jēzus Kristus; islāmā — Mahdī.
Monoteisms — ticība vienam Dievam.
Mošeja — kulta vieta islāmā, kā arī izglītības un informācijas centrs.
Mūmija — iebalzamēts ķermenis, kuru ietina audumā.
Musulmaņi — Islāma piekritēji, islāmtīcīgie.
Pagānisms — daudzu dievu un elku pielūgšana.
Polisa — sociālekonomiski un politiski suverēna pilsēta kopā ar tās apkārtējo teritoriju (senajā Grieķijā, Romā); pilsētvalsts.
Panteons — dievu kopa, ko pielūdza konkrēta civilizācija.
Pravietis — Dieva gribas iztulkotājs un sludinātājs.
Priesteri — īpašie reliģisko kultu organizētāji un dievu kalpotāji.
Reliģija — uzskatu un ticības kopums, kas tiek attiecināts uz kaut ko pārdabisku, svētu, dievišķu. Tā ietver arī morāli, paražas, rituālus un organizācijas, kas saistītas ar šo reliģiju.
Sinagoga — kulta vieta jūdaismā, kā arī izglītības un informācijas centrs.
Templis — īpaša ēka, kuru veltīja Dievam un uzskatīja par viņa mājokli.
Tora — Mozus grāmatas, Bībeles Vecās Derības pirmās piecas grāmatas.
Sabats (Šabbats)— jūdaistu dieva lūgšanas un atpūtas diena, kas ilgst no piektdienas saulrieta līdz sestdienas saulrietam, kuru ir stingri jāievēro; nedēļas septītā diena (sestdiena), kas Vecajā Derībā ir noteikta atpūtai.
Sarkofāgs — masīvs zārks, arī neliela kapene, kas parasti ir rotāta ar gleznojumiem, ciļņiem, uzrakstiem.
Svētie raksti — Dieva iedvesmoti rakstīti teksti, kristiānismā Bībele, jūdaismā Korāns.
Vietsēži — kopienas, kas līdz ar zemkopības attīstību apmetās uz patstāvīgu dzīvi vienā vietā.
Atsauce:
Tēzaurs — skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca