3. Absolūtisma valstu raksturojums

Eiropas valstīm bija atšķirīgs ceļš absolūtisma laikmetā, jo katras valsts vēsture un tradīcijas bija dažādas. Aplūkosim piecas Eiropas valstis.

 

Spānijas karalistē absolūtisms izveidojās 16. gadsimtā, kad tika pabeigta Pireneju pussalas zemju iekarošana (izņemot Portugāli, kuru kopā ar kolonijām pievieno Spānijai 1581. gadā) un pie varas nāca Hābsburgu dzimtas valdnieki, viens no ietekmīgākajiem bija Filips II (valdīšanas gadi 1555-1598). Tika izveidota jauna galvaspilsēta — Madride — un tās tuvumā Filips II uzbūvē milzīgu pili kā savu rezidenci — Eskorjalu. Provinču autonomija tika ievērojami samazināta. Rezultātā kārtu pārstāvniecības institūts — kortesi — zaudēja savu ietekmi valsts pārvaldē. Filips II bija ļoti reliģiozs, atbalstīja inkvizīcijas darbību. Viņš plānoja iebrukt arī Anglijā, lai tur atjaunotu katoļticību. To viņš plānoja paveikt ar spāņu flotes, "Neuzvaramās armādas" palīdzību. Diemžēl Filipa II plāni izgāzās, jo Anglija, apvienojoties ar Nīderlandi, sagrāva spāņu floti.

Kaut arī valdniekam piederēja milzīgas teritorijas, viņš bija labi informēts par notiekošo valstī. Laikabiedri salīdzināja Filipu II ar zirnekli.

 

 

Anglijas karalistē absolūtisma tendences parādās Elizabetes I (valdīšanas gadi 1558-1603) laikā un turpinās Stjuartu dinastijas valdīšanas laikā, līdz 1640. gados parlaments sāka valsts politiskās sistēmas maiņu, 1642. gadā sākās pilsoņu karš. Uz īsu laiku Anglija tiek pasludināta par republiku. Taču varu sagrābj valdības galva Olivers Kromvels, izveidojot militāro diktatūru, kas beidzās ar viņa nāvi. 1649. gadā pēc parlamenta lēmuma karalim Čārlzam I (valdīšanas gadi 1625-1649) nocirta galvu, apsūdzot noziegumā pret savu tautu. Kopš tā laika par absolūtismu Anglijas karalistē runāt vairs nevar. 17. gs. beigās Anglijā izveidojās parlamentārā monarhija. 

 

 

Francijas karalistē absolūtisms veidojās ilgstošā politiskās attīstības procesā un nostiprinājās tikai 17. gadsimta vidū, pēc tam, kad 16. gadsimta sākumā tika pabeigta mūsdienu Francijas teritorijas iekarošana. Šarla VIII (1483-1498) un Luija XII (1498–1518) laikā sāk izteikti iezīmēties valsts centralizācijas tendences. Vienlaicīgi monarhi sāka retāk sasaukt kārtu parlamentu jeb ģenerālštatus. 16.–17. gadsimtā monarha varu tā nopietni varēja ietekmēt vienīgi Parīzes parlaments — augstākais likumdošanas un tās kontroles institūts. Luija XIV (valdīšanas gadi 1643–1715) laikā Francijā absolūtā monarhija sasniedz vislielāko uzplaukumu, kļūstot par paraugu Eiropas valstīm. Luija XIV laikā uzceltā Versaļas pils tiek uzskatīta par absolūtisma simbolu.

 

 

 

Krievijā absolūtā monarhija attīstījās ievērojami atšķirīgi no Rietumeiropas. Līdz 17. gadsimtam Krievija atradās zināmā izolācijā no Rietumeiropas, kuru īstenoja tās valdnieki. Šī situācija mainījās cara Pētera I valdīšanas laikā (1682–1725), uzsākot pārveidojumus jeb reformas valsts pārvaldē, armijā, saimniecībā, pēc Rietumeiropas parauga, t.sk. aicina muižniekus griezt nost bārdas, aicina uz galma pasākumiem muižnieku sievas un meitas, eiropiski ģērbtas, kā arī viņiem obligātā kārtībā bija jāmācās un jāstājas valsts dienestā. Pētera I laikā tiek uzcelta jauna Krievijas galvaspilsēta un 1712. gadā galms no Maskavas pārceļas uz Sanktpēterburgu. Viņš ievērojami paplašina valsts robežas Ziemeļu kara laikā (1700–1721).  1721. gadā Pēteris I pieņem Viskrievijas imperatora titulu un pasludina Krieviju par impēriju. 

 

Jauno laiku sākumā Polija un Lietuva izveido kopīgu valsti, noslēdzot divas ūnijas (savienības) — Krēvas, Ļubļinas. Zināmā mērā šo valsti var saukt par muižnieku (šļahtiču) republiku. To pārvaldīja seims (muižnieku sapulce), pieņemot svarīgus lēmumus, t.sk. ievēlot karali. Valstij nebija savas pastāvīgās armijas, to pamatā veidoja algotņi, nebija arī vienotas valsts kases. Valsts iekārta bija nestabila, jo muižnieku grupējumi daudz konfliktēja savā starpā. Rezultātā pēc Polijas-Lietuvas trešās dalīšanas 1795. gadā, Prūsija, Austrija un Krievija sadalīja šo valsti savā starpā un tā pazūd no Eiropas politiskās kartes.