4. Latvieši Krievijā

Austrumu latvieši – šo diasporu (diaspora - kādas tautas, etniskas grupas daļa, kas atrodas ārpus zemes, kurā tā cēlusies) pārstāv:

Krievijas impērijā ārpus tagadējās Latvijas teritorijas līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija nodibinājušās aptuveni 550 latviešu zemkopju kolonijas, no kurām mazākajās bija četras – piecas zemnieku sētas, bet lielākajās - vairāk nekā 400 sētu.

 

Attēlā: Latviešu ciems Sibīrijā, kuru izveidoja 20. gadsimta sākumā, kādreiz te dzīvojušas pāri 60 saimes.

 

Latviešu kolonisti Sibīrijā un Urālos sekmīgi saimniekoja. Daudzi bija kļuvuši turīgi.

Pirmā pasaules kara laikā simtiem tūkstošu bēgļu izklīda pa plašo Krieviju.
Beidzoties Brīvības cīņām, saskaņā ar 1920. gada 11. augusta noslēgto Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu dzimtenē varēja atgriezties visi Latvijas iedzīvotāji, kas to vēlējās.

Laikā no 1920. līdz 1925. gadam Latvijā atgriezās ap 220 000 cilvēku. Tomēr daudzi arī palika Krievijā. 1926. gada PSRS tautas skaitīšanā tika fiksēti 151 410 latvieši Krievijā.

 

 

1933./1934. mācību gadā Padomju Savienībā darbojās 119 latviešu skolas, no tām 17 vidusskolas.

Bija arī 70 latgaliešu mācību iestādes vai nodaļas. Līdz 1936. gadam Krievijā darbojās latviešu izdevniecības.

Jau 20.gs. trīsdesmitajos gados sākās turīgo saimnieku deportācijas un vajāšanas.
PSRS līdera Staļina lielā terora laikā daudzus latviešus izsūtīja uz padomju soda nometnēm un fiziski iznīcināja. Latviešu kolonijas tika sagrautas un skolas tika slēgtas. 

30. gadu beigās Padomju Savienībā tika likvidētas visas nacionālās kultūras un izglītības iestādes.

 

Attēlā: 1941. gadā uz Sibīriju izsūtītā ģimene. Kad notika izsūtīšana, bērniem bija 4, 3 un 1 gads. 1941. gadā jaunākais bērns miris, tēvs - ieslodzīts un arī miris.

1949. gada 25. martā izsūtīja vairāk nekā 43 000 cilvēku. Izsūtītie galvenokārt nonāca Kolimā, Magadanas apgabalā, Noriļskā, Vorkutā, kā arī Kazahijā. Sākot ar 1956. gadu, daļa izsūtīto atgriezās Latvijā, bet daudzi palika dzīvot Krievijā.

Padomju Savienības ekonomiskajā politikā plaši tika īstenota darbaspēka plānveida pārvietošana.

Daudzi latvieši devās apgūt neskartās zemes, būvēt Sajānu – Šušenskas HES, Baikāla – Amūras dzelzceļa maģistrāli un citas Vissavienības triecienceltnes, apgūt Tjumeņas naftas atradnes.

 

 

Daudzi latvieši pārcēlās uz Maskavu, lai studētu, veidotu karjeru, darbotos zinātnē, kur tam bija lielākas iespējas. Latviešu puiši pēc dienesta Padomju armijā nereti apprecējās un palika dzīvot padomju republikās. Mūsdienās bijušās Padomju Savienības teritorijā dzīvo aptuveni 95 000 latviešu.

  

Kopš 90. gadu sākuma Krievijā - lielākajās pilsētās: Maskavā, Pēterburgā, Omskā, Tomskā, Krasnojarskā, Magadanā, Smoļenskā, Pleskavā u.c. darbojas dažādas latviešu organizācijas, galvenokārt latviešu kultūras biedrības, Maskavā ir atvērtas latviešu skolas.

 

 

Krievijā pastāv arī latviešu reģionālās apvienības, atjaunotas vairākas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes. Visi latviešu centri ir apvienoti vienā organizācijā „Krievijas Latviešu kongress” (KLK) un ir iekļāvušies PBLA (PBLA Skat. tēmā "Latvieši Rietumpasaulē").