2. Jauno laiku sākums

 

 

Tajā iespieda garīgo literatūru, kalendārus, mācību grāmatas, Rīgas rātes rīkojumus un citus tekstus, arī dažas grāmatas latviešu valodā.

 

Humānisti uzskatīja, ka tikai cilvēks spēj izzināt un pēc sava prāta pārveidot pasauli. Tāpēc īpašu nozīmi ieguva cilvēka vēlme un spēja mācīties, izzināt, izpētīt. Izglītotākie cilvēki prata vairākas valodas, pārzināja antīko (senās Grieķijas un senās Romas) literatūru, interesējās par tehnikas sasniegumiem un dabaszinātnēm.

 

Attēlā: Poļu astronoms N. Koperniks jau 15. gadsimtā izdeva savu pētījumu "Par debesu sfēru griešanos", tā secinājumi - Zemes lodveida forma, Zemes un citu planētu griešanās ap Sauli u.c., bija pretrunā ar baznīcas un tā laika sabiedrības uzskatiem.

 

Rīga kļuva par pirmo pilsētu ārpus Vācijas, kur nostiprinājās luterānisms. To sekmēja apstāklis, ka Rīga jau no pašiem tās pirmsākumiem bija saistīta ar Vāczemes pilsētām.

Andreass Knopkens un citi pirmie Lutera ideju sludinātāji atbrauca uz Rīgu un ātri ieguva sev atbalstītājus dažādos iedzīvotāju slāņos. Livonijā izveidojās situācija, ka zemeskungi bija katoļi, bet vairums pilsētnieku - luterāņi.

Laicīgas skolas, publiskās bibliotēkas, ārstniecības iestādes un patversmes bija reformācijas laika ieguvumi.

 

Šīs A. Knopkena runas 1522. gadā iepazīstināja rīdziniekus ar Lutera idejām.

 

Jauna tipa kuģi - karavelas ļāva drosmīgiem cilvēkiem doties tālos jūrasbraucienos.

1492. gadā Kristofors Kolumbs šķērsoja Atlantijas okeānu - daudzi šo notikumu uzskata par jauno laiku sākumu. Pirmās valstis, kas atbalstīja tālos jūrasbraucienus un savā starpā sadalīja jauniegūtās zemes - kolonijas, bija Portugāle un Spānija. Vēl šodien vairākās Dienvidamerikas valstīs runā spāņu un portugāļu valodās. Vēlāk cīņā par kolonijām iesaistījās Anglija un Holande.

 

Arī Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers, negribēdams atpalikt no Eiropas valdniekiem, kļuva par divu koloniju - Gambijas un Tobāgo īpašnieku.  

 

 

Jaunu tirdzniecības ceļu atklāšana sekmēja pilsētu uzplaukumu un manufaktūru attīstību Rietumeiropā. Palielinājās pieprasījums pēc labības, liniem, kaņepājiem un kokmateriāliem. Eksportējot šīs preces, Rīga 16. gadsimtā kļuva par trešo lielāko ostu Baltijas jūras austrumu daļā.

 

Attēlā: Rīgas osta 18. gadsimtā. K. Broces zīmējums.

 

Lauksaimniecības izstrādājumu cenu pieaugums veicināja muižu veidošanos latviešu un igauņu zemēs, kā arī pakāpenisku zemnieku nonākšanu atkarībā no muižniekiem. Viens no dzimtbūšanas iemesliem bija neražas vai citas nelaimes, kuru dēļ zemniekiem nācās aizņemties labību, taču viņi nespēja parādu atdot un nonāca aizvien lielākā atkarībā no muižnieka.

 

Cits iemesls meklējams tā laika politiskajās norisēs - 16. gs. otrajā pusē beidza pastāvēt Livonijas valstiņas. Tagadējā Latvijas un Dienvidigaunijas teritorija nonāca Polijas-Lietuvas valsts varā. Bijušie vasaļi apmetās uz dzīvi muižās un uzskatīja, ka viņiem pieder arī zemnieki, kas dzīvo muižas teritorijā.  

 

Attēlā: Labības novākšana. K. Broces zīmējums, 18. gs.

Zemnieku ģērbšanās veidā un darbarīkos, darba paņēmienos kopš Livonijas laikiem nekādas būtiskas izmaiņas nebija notikušas. Tā zemnieki varēja izskatīties arī 16. gadsimtā.