Jaunlatviešu darbības sākums — teorija. Latvijas vēsture, 8. klase.

19. gs. vidū un otrajā pusē izglītība ne vien pavēra ceļu uz zināšanām, bet saistījās ar labiem amatiem un labklājību. Tāpēc arī latvieši tiecās pēc labas izglītības.

Daudzi studēja 1862. gadā dibinātajā Rīgas Politehnikumā (skat. attēlu zemāk), bet citi devās uz Tērbatas (tagd. Tartu), Sanktpēterburgas, Maskavas vai arī Vācijas augstskolām. Tērbatas Universitātē 19. gs. pirmajā pusē studēja tikai 33 latvieši, bet 50. gados studijas tur uzsāka jau apmēram 50 latviešu.

Attēlā: Rīgas Politehnikums un apstādījumi. Rīgas Politehnikums dibināts 1862. gadā, ēka celta 1866. - 1869. gadā. Mūsdienās tā ir Latvijas Universitātes galvenā ēka.

Topošā latviešu inteliģence 19. gs. 50. gados par savu mērķi uzskatīja tautiešu nacionālās apziņas modināšanu un tautības vairošanu.

1853. gadā Ādolfa Tīlo vadmalas fabrikā Rīgā darbojās latviešu tautskola, svētdienas skola, bumbotava (sporta klubs), bibliotēka un notika dziedāšanas un pārrunu vakari. Skolotājs Juris Caunītis, kurš bija mācījies Cimzes skolotāju seminārā Valkā, pulcēja ap sevi izglītotākos strādniekus un ierēdņus, izveidojot 17 cilvēku lielu latviešu grupu.

Attēlā: Tērbatas (mūsdienās - Tartu) Universitāte Igaunijā. Tā dibināta 17. gadsimtā, kad Igaunija un Vidzeme atradās Zviedrijas pakļautībā.

Nedaudz vēlāk - 1856. gadā - sāka darboties Tērbatas Universitātes studentu pulciņš, kam bija liela nozīme nacionālajā kustībā. Tā kodolu veidoja Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns.

K. Valdemārs bija pirmais, kurš uzdrošinājās sevi dēvēt par latvieti, - pie studenta istabiņas durvīm viņš līdzās uzvārdam rakstīja "Latvietis".

Attēlā: Krišjānis Valdemārs studiju laikā Tērbatā.

Tērbatas Universitātē viņš studēja tautsaimniecību.

Tērbatā studējošie jaunieši lepojās ar savu tautību, kaismīgi diskutēja par par tolaik aktuāliem jautājumiem. K. Barons vēlāk atmiņās par šo laiku rakstīja: "Šais vakaros pārrunājām un pārspriedām sevišķi Baltijas un latviešu dzīvi, apstākļus, trūkumus un vajadzības, vingrinājāmies latviešu rakstniecībā un apņēmāmies katrs pēc iespējas strādāt tautas druvā, tautas labā un rūpēties sevišķi par to, lai izglītība un pārticība tautā vairotos."

Attēlā: Krišjānis Barons 19. gs. otrajā pusē.

Tērbatas Universitātē viņš studēja matemātiku un astronomiju.

Taču jaunlatviešu kustību šajā posmā vēl nevarēja saukt par tautas kustību. Gan Rīgas, gan Tērbatas pulciņi darbojās izolēti. Tādēļ liela nozīme nacionālās kustības tapšanā bija laikrakstiem.

Pirmais laikraksts, kam atļāva publicēt politiskās ziņas, bija "Mājas Viesis", kurš sāka iznākt 1856. gadā. Tā redaktors Ansis Leitāns bija pirmais latvietis, kurš kļuva par laikraksta vadītāju.

No 1862. līdz 1865. gadam K. Valdemārs, kurš bija iekārtojies darbā valdības iestādē Pēterburgā, kopā ar domubiedriem izdeva laikrakstu "Pēterburgas Avīzes" un tā satīriskos pielikumus "Dzirkstele" un "Zobugals". Šis jaunlatviešu izdevums tika drukāts vairākos tūkstošos eksemplāru, bet lasītāju skaits Baltijā bija vēl lielāks.

Attēlā: A. Dauguļa kokgriezums "Pēterburgas Avīžu" satīriskajam pielikumam "Sohbu gals" ("Zobugals").

"Pēterburgas Avīzēs" tika publicēti raksti par dabaszinātnēm, filozofiju, vēsturi, pasaules politiku. Laikraksta saturam bija izteikti nacionāla ievirze, tas lasītājos veidoja pārliecību, ka latviešu tautas nākotnes pamatā ir izglītība, lepnums par piederību pie savas tautas, pilnvērtīgas latviešu valodas izkopšana un nacionālas literatūras radīšana, kā arī rosīga saimnieciskā darbība.

Svarīgi!

Atmodas laika izglītotos latviešus, kas iestājās par savas tautas attīstību, sauc par jaunlatviešiem.

Tā viņus nodēvēja Nīcas un Bārtas mācītājs Gustavs Braše, kas 1856. gadā Tērbatas vācu laikrakstā "Inland" ievietoja kritisku atsauksmi par Jura Alunāna dzejas krājumu "Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas" - pirmo mākslinieciski nozīmīgo pasaules dzejas klasikas kopojumu latviešu valodā.