5. Strēlnieku kaujas

1915. gada oktobrī vācu karaspēks sāka virzīties uz Rīgu un izveidojās kritiska situācija. Krievu armijai šajā frontes posmā nebija lielu spēku, tāpēc visu cīņas smagumu nācās nest jaunizveidotajiem latviešu strēlnieku bataljoniem.

 

 

1915. gada nogalē vācieši sāka veidot aizsardzības pozīcijas Rīgas pievārtē.

Līdz 1917. gada augustam šī frontes līnija nemainījās. Gandrīz divus gadus 12. armijas sastāvā latviešu strēlnieki cīnījās Latvijas teritorijā, Rīgas frontē.

 

Krievu armija atkāpās, un bija paredzēts atstāt Daugavas kreiso krastu. Tomēr divas krievu armijas rotas aizkavējās un bija spiestas nocietināties Daugavas kreisajā krastā. Vācu kareivji ierakās augstienē, no kuras pilnībā varēja kontrolēt zemes strēmeli pie Daugavas, kura milzīgo upuru dēļ vēlāk ieguva nosaukumu Nāves sala.

 

1500 strēlnieki noturēja Nāves salu, izturot indīgo gāzu uzbrukumus un granātu un šāviņu viesuļuguni, līdz 1917. gada vasarai.

1916. gada beigās krievu armija plānoja lielu uzbrukumu Rīgas frontē. Starp Babītes ezeru un Tīreļpurvu vajadzēja pārraut vācu fronti un izlauzties līdz Jelgavai, tad varētu atbrīvot Zemgali un Kurzemi.

 

Te darbojas Ziemassvētku kauju muzejs, kur iespējams izzināt latviešu strēlnieku gaitas frontē.

 

Ziemassvētku naktī sākās latviešu strēlnieku uzbrukums. Vācu fronte tika pārrauta, bet turpmākais uzbrukums apsīka, jo krievu armija nebija sagatavojusi papildspēkus, kas īstenotu turpmāko kaujas plānu.

Divas diennaktis lielā salā strēlnieki noturēja izcīnītās pozīcijas. Latviešu "dvēseļu putenis" prasīja lielus upurus. Ziemassvētku un janvāra kaujās 12. armija pavisam zaudēja 45 000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo, bet latviešu strēlnieku zaudējumi bija vislielākie - 9000 cilvēku jeb 37,5 % no viņu kaujas sastāva, tostarp aptuveni 2000 kritušo.

 

Daudzi ievainotie, kurus nepaspēja izglābt no kaujas lauka, mira ne ievainojumu dēļ, bet nosala lielajā salā.

 

Drosmīgais strēlnieku trieciens, pārraujot vācu fronti, piesaistīja militāro speciālistu uzmanību un ziņas par strēlnieku varonību nonāca ārzemju laikrakstos.

Par Ziemassvētku kaujām bija samaksāta pārlieku liela cena - strēlnieku rindas bija sarukušas gandrīz par trešdaļu, bet, ja neskaita nelielo zemes strēli, nekas nozīmīgs nebija iegūts. Kaujas operācija faktiski bija bezjēdzīga un lielie upuri - veltīgi.

 

Pēc Ziemassvētku un janvāra kaujām iestājās lūzums strēlnieku attieksmē. Ierunājās cilvēku pašsaglabāšanās instinkts, kas aizēnoja iepriekšējo upurēšanos un ticību.

1917. gada vasarā vācu virspavēlniecība plānoja uzbrukumu Rīgas frontē. Galvenie vācu spēki pārcēlās pāri Daugavai pie Ikšķiles un strauji tuvojās Rīgai.

 

 

Tās bija lielas briesmas, jo pastāvēja draudi, ka visa krievu 12. armija varētu nonākt vācu ielenkumā.

1917. gada 19. augustā sākās vācu uzbrukums Rīgai.

Krievu armija saņēma pavēli atkāpties, tā steigā bēga. Uzdevums aizturēt vācu spēkus tika dots latviešu strēlniekiem.

Trīs dienu kaujas strēlniekiem prasīja milzu upurus. Zemgales pulks, kuru komandēja Jukums Vācietis, zaudēja 75 % no saviem vīriem.

 

 

Kaujā pie Mazās Juglas strēlnieki noturēja vācu spiedienu līdz 21. augustam. Krievu armija tad jau bija atstājusi Rīgu, un pilsētā ienāca vācu armijas daļas.   

Kad vācu armija ienāca Rīgā, sākās karadarbībā stipri izpostītās pilsētas izlaupīšana. Tā kā Vācijas plānos nebija turpināt uzbrukumu Austrumu frontē, pusgadu situācija nemainījās.

Pirmā pasaules kara notikumiem un Brīvības cīņām (par tām skat. pēdējo 8. klases kursa tēmu) rakstnieks Aleksandrs Grīns veltīja romānu "Dvēseļu putenis", pēc tā 2019. gadā pabeigta filma ar tādu pašu nosaukumu. (Par filmu - skat. pēdējo saiti.)