4. Strēlnieku bataljonu dibināšana

Kara sākumā patriotisms sita augstu vilni - visas karojošās valstis vēlējās ar ieročiem demonstrēt savu pārākumu.

 

Karadarbībai sasniedzot Latvijas teritoriju, arī šeit patriotisms ieguva nacionālu nokrāsu - savas tautas aizstāvēšana un dzimtenes nosargāšana bija augstākais gods un pienākums.

Daudzās Latvijas pilsētās un ciemos iedzīvotāji organizējās savu dzīvesvietu un tuvākās apkārtnes bruņotai aizsardzībai. Šīs vienības sauca par zemessargiem.

Kā vieni no pirmajiem cīņā pret Vācijas karaspēka iebrukumu Latvijas teritorijā pie Jelgavas iesaistījās Daugavgrīvas cietokšņa zemessargi.

 

 

Tam, ka zemi pret uzbrucējiem aizstāvēja nevis regulārais Krievijas karaspēks, bet latviešu zemessargu rotas, bija liela militāra un politiska nozīme. Negaidītās pretestības dēļ vācieši uz laiku apturēja uzbrukumu Rīgas virzienā.

Krievijas valstvīriem bija izdevīgi latviešu patriotisma uzplūdi. Redzot, ka paši latvieši ir gatavi aizstāvēt savu zemi, krievu politiķi nolēma šo tautas pacēlumu izmantot savā labā, lai stiprinātu Krievijas kaujas spējas.

 

 

Krievu armijas komandieri sāka labvēlīgāk izturēties pret latviešu sabiedrisko darbinieku izloloto ideju par latviešu militāro vienību veidošanu.

Krievijas armijas Augstākajai virspavēlniecībai tika iesniegts lūgums atļaut latviešu nacionālo brīvprātīgo vienību veidošanu.

 

Dzejnieki Atis Ķeniņš un Kārlis Skalbe sarakstīja uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!", kuru parakstīja valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis.

Rīgā un Valmierā sāka darboties komisijas brīvprātīgo reģistrēšanai. Varēja pieteikties jaunekļi un vīri vecumā no 17 līdz 35 gadiem. Sajūsma bija liela. 

Tūkstošiem rīdzinieku - tēvi, mātes, sievas un līgavas ar ziediem un plakātiem nāca pavadīt savus piederīgos uz brīvprātīgo reģistrācijas punktiem, dziedāja "Div dūjiņas gaisā skrēja" (iespējams noklausīties - pēdējā saite) un citas patriotiskas dziesmas. Valdīja pacilātība un prieks.

 

 

Sevišķi daudz pieteicās bēgļi no Kurzemes.

Brīvprātīgo pieņemšana notika gan Latvijas pilsētās, gan arī Petrogradā (tā kara sākumā bija pārdēvēta galvaspilsēta Pēterburga),  Maskavā un Vitebskā.

Latvieši cerēja, ka, veidojot bataljonus, iemantos krievu valdības labvēlību un, iespējams, panāks Latvijas teritorijas autonomiju Krievijā.

Bataljonu dibināšanai bija milzīga nozīme latviešu nacionālās apziņas stiprināšanā.

 

Brīvprātīgo pavadīšana Rīgas ielās izvērtās par tautas svētkiem.

 

Pavadot pirmos bataljonus uz apmācībām no Rīgas uz Daugavgrīvu, ļaudis dziedāja "Dievs, svētī Latviju!" un veidoja rotājumus no sarkanu un baltu ziedu pušķiem.

Strēlnieku komandieri bija pieredzējušie Krievijas armijas virsnieki Rūdolfs Bangerskis, Fridrihs Briedis, Jukums Vācietis un citi vēlāk pazīstami militāri darbinieki.

 

Viņu 1918. gadā Maskavā nošāva lielinieki jeb boļševiki.

 

Strēlnieku vienības iekļāva Krievijas 12. armijas sastāvā un vēlāk reorganizēja un pārdēvēja par pulkiem.

1915. gada rudenī vācu armija strauji virzījās uz priekšu Rīgas virzienā. Krievijas armija necīnījās ar pilnu atdevi, jo bija apātiska, ģenerāļi negribēja un nevarēja iedvesmot karavīrus uz cīņu. Pretinieku viņi uzskatīja par pārāku un zemi, par kuru bija jācīnās, - par svešu.

 

 

10. oktobrī vācu armija bija sasniegusi Olaini un savu labo spārnu izvirzījusi līdz Doles salai, kreiso - līdz Babītes ezeram.

Pirmos kritušos strēlniekus svinīgi apbedīja vietā, kur vēlāk tika izveidoti Brāļu kapi. Tā bija masu demonstrācija. 

 

  

Vēlāk, kad kad kaujās krita simti un tūkstoši, avīzes bija pilnas ar kritušo strēlnieku vārdiem un Rīgas Brāļu kapos milzīgā ātrumā auga krustu skaits, nacionālās sajūsmas vilnis sāka noplakt.