4. Vidzeme un Kurzeme apgaismības laikmetā

18. gadsimtā arī Vidzemes un Kurzemes iedzīvotāji varēja iepazīties ar apgaismības idejām. Tās izplatīja Baltijas vācu jeb vācbaltiešu mācītāji un literāti.

Rietumeiropā apgaismotāji vērsās pret valdnieku absolūto varu, bet Baltijā galvenokārt kritizēja vietējo iedzīvotāju paverdzināšanu dzimtbūšanas jūgā.

Par pirmo apgaismības ideju izplatītāju Latvijas teritorijā uzskatāms Johans Georgs Eizens, kurš jau 18. gs. vidū prasīja dzimtbūšanas atcelšanu.

 

 

18. gs. 60. gados Rīgas Domskolā matemātiku, dabaszinības un citus priekšmetus mācīja izcilais vācu domātājs Johans Gotfrīds Herders (1744-1803).

Rīgā aizsākās viņa sabiedriskā un zinātniskā darbība, kā arī interese par vietējo tautu (latviešu, lietuviešu, igauņu u.c.) folkloru.

  

J. G. Herdera idejas un atbalsts iedvesmoja vācbaltiešu rakstnieku Garlību Helvigu Merķeli (1769-1850) aizstāvēt latviešu zemnieku tiesības.

1796. gadā Leipcigā viņš publicēja grāmatu vācu valodā "Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimteņa beigās", tajā viņš asi nosodīja dzimtbūšanas iekārtu.

Vēlāk izdotajos darbos "Vidzemes senatne" un "Vanems Imanta" G. H. Merķelis vēstīja par Latvijas senvēsturi.

Šos darbus asi kritizēja viņa tautieši Baltijā - vācbaltieši, bet latviešiem tie bija iedvesmas avots un veicināja nacionālo pašapziņu.

 

 

Rīgas Ķeizariskā liceja pedagogs Johans Kristofs Broce (1742-1823) bija Rīgas un Vidzemes novadpētnieks, etnogrāfs un zīmētājs.

Uz ārsta Nikolaja fon Himzeļa privātās kolekcijas pamata 1773. gadā tika dibināts Rīgas muzejs, kurā iekļāva ar dabaszinātnēm, vēsturi un mākslu saistītus eksponātus.

Jelgavā 1775. gadā tika nodibināta akadēmiskā ģimnāzija, ko vēlāk par godu Kurzemes hercogam Pēterim Bīronam nosauca par Pētera akadēmiju. 

 

 

Luterāņu draudzes mācītājs, pedagogs un valodnieks Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796) rūpējās par latviešu zemnieku izglītošanu, sastādīja un izdeva mācību grāmatas latviešu bērniem, sastādīja pirmo zinātniska satura grāmatu latviešu valodā "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas". (Skat. att. zemāk.) Tā bija pirmā zemniekiem domātā enciklopēdija Eiropā.

 

18. gs. otrajā pusē un 19. gs. savus darbus sacerēja arī pirmie latviešu tautības rakstnieki - Neredzīgais Indriķis, Ansis Līventāls, Ansis Leitāns, Ernests Dinsbergs, Juris Neikens, Jānis Ruģēns u.c.

 

Šī reliģiskā kustība, kura bija radusies Čehijā un vēlāk attīstījusies Vācijā, 1729. gadā sasniedza Vidzemi. Sākotnēji pirmie sludinātāji ieguva piekritējus tikai Valmieras un Cēsu apkārtnes vācu aprindās, taču 1738. gadā tiem pievienojās zemnieki no vairākiem Vidzemes pagastiem.

 

 

Hernhūtiešus vadīja pašu pašu izvirzīti "tētiņi' jeb teicēji, ticīgie cits citu dēvēja par brāļiem un māsām. Latviešu zemnieki brāļu draudzē meklēja arī atbalstu cīņā par savām tiesībām.

Rīgā ap 50 brāļu lielās draudzes saietus savā Zasulauka muižiņā vadīja mastu šķirotājs Jānis Šteinhauers. Viņš atjaunoja Zāļu vakara (Līgo svētku) svinēšanu, kas kļuva par vienu no Rīgas tradīcijām.

 

 

Pēc muižnieku un vācu mācītāju sūdzībām 1742. gadā Krievijas cariene Elizabete I brāļu draudzi aizliedza. Tomēr arī kustības aizlieguma jeb tā sauktā klusā gājiena gados hernhūtieši savu darbību turpināja, veicinot zemnieku lasīt un rakstīt prasmi un popularizējot labus tikumus.

Kad 1817. gadā ar cara Aleksandra I "Žēlastības vēstuli" aizliegums tika atcelts, hernhūtieši atkal varēja darboties atklāti. 19. gs. vidū viņu skaits jau sasniedza 30 000.