5. Napoleona armija Latvijas teritorijā

 

 

Lai gan galvenais franču armijas uzbrukuma virziens bija Maskava, karadarbība skāra arī Latvijas teritoriju. Kurzemē un Zemgalē iebruka Napoleona armijas 10. korpuss (ap 29 000 vīru), kas pamatā sastāvēja no Francijas pakļauto zemju karavīriem - prūšiem, vāciešiem, poļiem.

10. korpusa komandiera maršala Makdonalda (skat. attēlu zemāk) uzdevums bija nosargāt Napoleona armijas kreiso (ziemeļu) spārnu un ieņemt Rīgu, pēc tam - virzīties uz Pēterburgu.

 

 

Franču armijas 2. korpusa kājniekiem (32 000 vīru) un jātniekiem (2 400 vīru) maršala Udino vadībā vajadzēja ieņemt Daugavpili ar tās cietoksni.

Krievu karaspēkā, kuram bija jāaiztur franču virzīšanās uz Pēterburgu, bija ap 19 000 vīru.

Rīgas cietokšņa garnizonā bija ap 12 000 vīru.

Jūlija sākumā Makdonalda 10. korpuss ieņēma Bausku un devās uzbrukumā divos virzienos - uz Rīgu un Jēkabpili (skat. karti zemāk), no kurienes gar Daugavas krastiem virzījās uz Daugavpili. Cita franču armijas vienība, kas bija atdalīta no Makdonalda korpusa un sastāvēja no prūšu karavīriem, no Klaipēdas devās ieņemt Liepāju un Ventspili.

 

Attēlā: Karte ar Napoleona armijas iebrukuma virzieniem (zilā un sarkanā krāsā) Krievijā, līdz ar to - arī Latvijas teritorijā.

 

1812. gada 1. jūlijā (Šeit un turpmāk notikumi datēti pēc vecā stila kalendāra, ko lietoja Krievijā un kas no Eiropas un mūsdienu kalendāra (Gregora kalendāra) "atpalika" par 12 dienām, 20. gs. - pat par 13 dienām. Pāreja uz Gregora kalendāru Krievijā notika tikai 1918. gadā. Tātad, pēc Eiropas un mūsdienu kalendāra bija 13. jūlijs.) sākās franču armijas uzbrukums Daugavpils cietoksnim. 

Maršals Udino vairākas reizes devās uzbrukumā Daugavpils cietoksnim (skat. attēlu zemāk), bet to ieņemt neizdevās.

 

 

Krievu karavīri cietokšņa komandiera ģenerālmajora Ulanova vadībā atvairīja uzbrukumus aptuveni 12 stundas.

4. jūlijā pēc Napoleona pavēles Udino komandētās franču armijas daļas atkāpās un gar Daugavu aizgāja Maskavas virzienā.

Daugavpils padevās tikai pēc Makdonalda sūtīto papildspēku ierašanās, kad franči ieņēma krievu karavīru atstāto Daugavpils cietoksni.

Makdonalda 10. korpuss devās uz priekšu Rīgas virzienā.

 

  

Kad 10. korpuss sasniedza Iecavu, Rīgā sākās satraukums. Lai ienaidnieks nevarētu patverties priekšpilsētu namos un Rīgas cietokšņa artilērijai būtu vieglāk apšaudīt uzbrucējus, priekšpilsētas bija paredzēts nodedzināt.

Franču armija tika gaidīta no Pārdaugavas puses, tāpēc jau laikus bija nodedzināta Jelgavas priekšpilsēta un nojauktas ēkas Āgenskalnā, lai franči tur nevarētu uzstādīt lielgabalus un apšaudīt Rīgu.

Baltijas ģenerālgubernators Magnuss Esens naktī no 11. uz 12. jūliju lika nodedzināt arī Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētu. Ugunsgrēka liesmās gāja bojā 782 celtnes, 6 882 rīdzinieki zaudēja savu iedzīvi un palika bez pajumtes.

 

 

Franču pakļautībā Kurzeme un Zemgale atradās piecus mēnešus. Tā kā Francijā dzimtbūšana vairs nepastāvēja, latviešu zemnieki cerēja, ka arī viņus Napoleons no tās atbrīvos, taču tika izdots rīkojums, ar kuru viss palika pa vecam.

Zemniekiem bija jābrauc šķūtīs (transportdarbi, kurus ar saviem ratiem un zirgu veic zemnieki), karaspēka vajadzībām jādod zirgi, apģērbs, apavi. Mūsdienu vēsturnieki ir noraidījuši agrāk izteikto apgalvojumu, ka Kurzemē notikušas zemnieku pretošanās cīņas pret ienākušajām prūšu vienībām.

 

Attēlā: Gleznā attēlota no Krievijas bēgošā Napoleona armija. Napoleons Krievijā cieta sakāvi.

Napoleona armija iebrukumu Krievijā bija uzsākusi ar 675 000 vīru, no tiem pēc iebrukuma bija izdzīvojuši tikai 93 000.

 

Milzīgos zaudējumus radīja gan Krievijas armijas virspavēlnieka M. Kutuzova piekoptā taktika - krievu armija atkāpās aizvien dziļāk Krievijā, izvairoties no lielām kaujām, aiz sevis atstājot izpostītu zemi - bez resursiem franču armijai, gan Krievijas agrā un aukstā ziema - novembrī iestājās liels sals, un daudzi karavīri mira no bada un aukstuma. Napoleons savu armiju jau novembrī bija pametis un atgriezies Parīzē.