5. Kultūras dzīve

Tāpat kā iepriekšējos gadsimtos Latvijā līdzās pastāvēja dažādas kultūras. Lauku un mazpilsētu iedzīvotāju lielākās daļas ikdiena un svētki bija saistīti ar latviešu tradicionālo kultūru, kas bagātinājās ar citu Latvijā dzīvojošo tautu - vācu, poļu, krievu, ebreju - kultūras elementiem. To ietekme izpaudās gan ēku arhitektūrā un rotājumos, gan ģērbšanās stilā.

 

 

Pilsētās dzīvojošie latvieši jau 18. gadsimtā sāka valkāt vācu modes tērpus un visās jomās līdzināties vāciešiem. Savukārt izglītotie apgaismības laikmeta vācu literāti, mācītāji un mūziķi novērtēja latviešu folkloras skaistumu un svētku tradīcijas.

Rīgā uzstājušies un kādu laiku strādājuši ievērojami Rietumeiropas mākslinieki, piemēram, no 1837. līdz 1839. gadam - Rihards Vāgners. Viņš tika uzaicināts diriģēt Pirmā Pilsētas (Vācu) teātra orķestri un sagatavot lomām dziedātājus.

 

 

Tolaik Vāgneram bija tikai divdesmit četri gadi, bet viņa darbības laiks teātrim kļuva par spožāko darbības posmu. Pēc diviem gadiem Vāgners pameta Rīgu, te viņš bija sācis komponēt savu pirmo nozīmīgo operu "Rienci".

Tomēr baudīt tālaika kultūras sasniegumus bija iespējams tikai augstāko sabiedrības slāņu piederīgajiem.

Līdz ar straujām pārmaiņām saimnieciskajā dzīvē pēc dzimtbūšanas atcelšanas latviešiem radās jaunas iespējas attīstīt savu kultūru.

 

Attēlā: Irlavas skolotāju seminārs darbojās no 1841. - 1900. gadam. Mūsdienās semināra kompleksa ēkas ir atjaunotas.

Pilnu kursu seminārā pabeidza 853 audzēkņi, kļūstot par skolotājiem latviešu skolās.

 

19. gs. beigās izglītotā sabiedrības daļa izrādīja vēlmi piesaistīt izglītībai un kultūrai plašāku iedzīvotāju loku. Izglītība kļuva pieejamāka, turklāt skolās varēja mācīties arī meitenes.

Gan apriņķu centros, gan atsevišķos pagastos un Rīgā sāka veidoties dažādas biedrības, kas veicināja interesi par literatūru, teātri, mākslu un sportu.

Attīstījās latviešu grāmatniecība - 1903. gadā Anša Gulbja dibinātā izdevniecība izdeva gan pasaules literatūras tulkojumus, gan latviešu rakstnieku darbus.

 

 

Pēc pilsētas vaļņu norakšanas Rīga īsā laikā kļuva par vienu no skaistākajām Eiropas dārzu un parku pilsētām. Pilsētas kanāla malās apstādījumi mijās ar greznām ēkām:

 

 

Pie Esplanādes, kas tika izveidota noraktā Kubes kalna vietā, 1884. gadā uzcēla Pareizticīgo katedrāli, 1905. gadā - tika uzcelta gotikas manierē ieturētā Rīgas Biržas komitejas komercskola (tag. Mākslas akadēmija) un baroka stilā - Pilsētas muzejs (skat. att. zemāk).

 

 

1908. gadā Romanovu (tag Lāčplēša ielā) ielā 25 tika dibināts Jaunais Rīgas teātris, kam bija lemts ierakstīt spožas lappuses latviešu teātra vēsturē.

Pirmie latviešu profesionālie mākslinieki studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Plaši pazīstami kļuva mākslinieki Jānis Staņislavs Roze, Kārlis Hūns, Jūlijs Feders, Jānis Valters, Janis Rozentāls. 

 

Attēlā: Jaņa Rozentāla glezna "Princese un pērtiķis", tās tēliem ir vairāki skaidrojumi - kādu domu mākslinieks ietvēris gleznā.

Janis Rozentāls gleznojis darbus gan ar simbolisku nozīmi, gan ainavas un portretus, tāpat māksliniekam bijusi dažāda gleznošanas maniere jeb stils.

 

Rīgas pilsētvidi izdaiļoja tēlnieka Augusta Folca veidotā Rolanda statuja pie Melngalvju nama, metāla skulptūra "Nimfa" Nacionālās operas apstādījumu strūklakā.

 

 

 20. gs. sākumā savu radošo darbību sāka arī pirmie profesionālie latviešu tēlnieki Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns un Burkards Dzenis.

Līdzīgi kā daudzās citās Eiropas pilsētās, arī Rīgā par tautā populāru izklaidi kļuva cirks. Pirmās izrādes publikai sniedza viesmākslinieki Vērmanes dārzā, bet no 1888. gada cirks sāka darboties jaunuzceltā ēkā, kur izrādes notiek joprojām.

 

 

Kino Rīgā sāka demonstrēt no 1896. gada - sākumā brīvdabas seansos, vēlāk - speciāli šim nolūkam iekārtotā ēkā.