4. Modernās Rīgas sākums

 

Attēlā: Skats uz Rīgu no Rīgas pils nocietinājumu puses ļauj spriest par visas pilsētas aizsargvaļņiem. J. K. Broces zīmējums, 18. gs. otrā puse.

 

Iekšrīgā jeb vecpilsētā notika visa sabiedriskā un saimnieciskā dzīve. Vakaros rīdzinieki apmeklēja koncertus un teātrus. Dārgie veikali piedāvāja savu preci pārtikušajiem Rīgas iedzīvotājiem. Aizsargvalnis stingri apjoza Iekšrīgu un kavēja pilsētas attīstību, jo visa teritorija vaļņa iekšpusē bija cieši apbūvēta.

 

Attēlā: Vecrīgas iela, kas veidojusies 13. gs. gar pirmo nocietinājumu mūri. Latviski saukta par Rožu ielu, kopš 20. gs. sākuma - Rozena iela (tajā bijusi vasaļa Rozena mītne).

Mūsdienās tā ir šaurākā iela Vecrīgā, bet līdz vaļņu nojaukšanai šādas bija vairākas ielas.

 

Vecpilsētā nebija kanalizācijas, tādēļ smirdoņas dēļ vasarās dzīve kļuva neciešama. Katru nakti izveda atkritumus un sauso tualešu saturu. Notekūdeņus iepludināja aizsarggrāvjos, un no turienes tie nokļuva Daugavā.

Iekšrīgu apņēma līdzenums, kas bija radies pēc priekšpilsētu nodedzināšanas 1812. gadā.

 

Tur, kur redzams plašais laukums, tagad ir G. Merķeļa iela, Vērmaņdārzs, pretskatā - tagadējā Brīvības iela.

 

Pēc ugunsgrēka ap Rīgu izveidojās neapbūvēta teritorija, kas tika sadalīta piecās zonās: pirmo izmantoja pastaigām, otro - sakņu dārziem. Pirmajā un otrajā bija aizliegta jebkāda būvniecība, tā bija atļauta trešajā un ceturtajā zonā, taču varēja celt tikai vienu vai divus stāvus augstas koka ēkas bez pagrabiem un to pamati no zemes nedrīkstēja būt augstāki par pēdu. Mūra ēku celtniecība bija atļauta tikai piektajā zonā - mūsdienās tas ir no Artilērijas ielas. Šeit dzīvoja mazāk turīgā iedzīvotāju daļa - ierēdņi, strādnieki, kalpotāji. Šie ļaudis iekopa sakņu dārzus, tur izaudzētais nonāca pašu galdā un Rīgas tirgū.

 

 

1812. gadā jaunais Baltijas ģenerālgubernators Filipo Pauluči ierosināja uzsākt pilsētas apstādījumu veidošanu. Līdzenums ap Rīgu bija pateicīga vieta dārzu un parku izveidošanai.

Tirgotāja atraitne Anna Vērmane dāvināja pilsētai gruntsgabalu parkam. Parku atklāja 1817. gadā un sāka saukt par Vērmanes dārzu. 1833. gadā parkā atklāja “Mākslīgā minerālūdens iestādi”, kas bija viena no pirmajām šāda veida iestādēm Eiropā. Minerālūdeni varēja dzert uz vietas, vēlāk to sāka pildīt arī pudelēs pārdošanai.

 

 

1857. gadā sāka nojaukt Rīgas aizsargvaļņus, kas savu laiku jau bija nokalpojuši, jo modernajiem ieročiem vaļņi nebija nekāds šķērslis. Tas bija grūts darbs - vaļņi bija četrstāvu mājas augstumā un ap 35 metrus plati, nojaukšanas darbi ilga 7 gadus.

Nojaucot vaļņus, radās vajadzība transportēt norakto zemi. Daļu zemes neveda projām, bet sāka bērt uz Smilšu bastiona. Tā radās Bastejkalns.

 

Kamēr nav sazaļojuši apstādījumi, vislabāk var redzēt tā mākslīgi veidoto formu. 1887. gadā Bastejkalna virsotnē atvēra kafejnīcu, mūsdienās tur ir atpūtas laukums.

 

Arī Rīgas kanāls tika izveidots pēc aizsargvaļņu nojaukšanas, daļēji aizberot nocietinājumu grāvi.

Rīgas aizsargvaļņu nojaukšanu finansēja Krievijas valsts kase, tāpēc jaunās ielas dabūja cara un viņa tuvāko radinieku vārdus.

Ar vaļņu nojaukšanu Rīga atbrīvojās no traucēkļa un varēja brīvi attīstīties. Sākās vērienīga un strauja celtniecība, kas pilnībā pārvērta pilsētu. Rīdzinieki bija uzkrājuši kapitālu, tāpēc būvniecība piedzīvoja nepieredzētu un neatkārtojamu uzplaukumu.

 

Dažos gadu desmitos tika apbūvēti visi bulvāri.

 

Strauja celtniecība turpinājās līdz pat Pirmajam pasaules karam. Kulminācija bija 1913. gads, kad tika uzcelti 200 daudzstāvu mūra nami. Bagātākie Iekšrīgas iedzīvotāji nekavējās pārcelties no šaurajiem dzīvokļiem bez ērtībām uz gaišiem, moderniem, plašiem mājokļiem. Arī vidusšķiras turīgākajai daļai bija pa kabatai īrēt dzīvokļus greznajās ēkās.