3. Uzņēmēji un viņu veikums

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Baltijas guberņās ekonomikā noteicošā loma joprojām bija vācbaltiešiem - muižniekiem laukos, fabrikantiem, namīpašniekiem un tirgotājiem pilsētās. Vagonu fabrikas "Fēnikss", gumijas rūpnīcas "Provodņiks" un citu uzņēmumu vadītāji parasti bija vācieši.

 

Attēlā: Ieejas vārti fabrikā "Fēnikss". Ēkas celtas 19./ 20. gs. mijā, fabrika dibināta 1895. gadā.

 

Ikdienā rīdzinieki un citu pilsētu turīgie iedzīvotāji galvenokārt lietoja vācu valodu, bet iestādēs, tiesās un skolās - arī krievu valodu. Latviešiem, kas 19. gs. beigās bija 68,3 % Latvijas teritorijas iedzīvotāju, bija grūti vai gandrīz neiespējami iekļūt šajās aprindās.

  

Viņš izglītību un prasmes apguva pašmācības ceļā.

 

19. gs. otrajā pusē veiksmīgākie latviešu uzņēmēji - Augusts Dombrovskis, Kristaps Morbergs, Kristaps Bergs, Krišjānis Ķergalvis - darbojās kokapstrādē, būvniecībā, tirdzniecībā un citās jomās. Lielākā daļa no viņiem bērnību bija pavadījuši nabadzībā, un, nevēlēdamies palikt par kalpiem laukos vai strādāt citus slikti apmaksātus darbus, pametuši dzimto pusi un pārcēlušies uz pilsētām, kur svešā vidē ar pašaizliedzīgu darbu un lielu neatlaidību izcīnījuši sev vietu sabiedrībā.

Pirmo latviešu uzņēmēju darbība saistās galvenokārt ar Rīgu, jo tā bija viens no lielākajiem Krievijas impērijas rūpniecības un tirdzniecības centriem un līdz ar to - lielo iespēju pilsēta.

 

 

Atceltais aizliegums celt mūra ēkas priekšpilsētās un Rīgas vaļņu nojaukšana (skat. nākamo teoriju) pavēra plašas iespējas celtniecībai: 19. gs. 80. gados pilsētā bija reģistrētas 600 jaunbūves, bet 90. gados - jau 5000. Uzņēmīgākie un ar labāku intuīciju apveltītie latviešu censoņi saskatīja perspektīvu Rīgas gruntsgabalu pirkšanā un namu celtniecībā, kas solīja labu peļņu.

 

Attēlā: Ievērojamākā latviešu namsaimnieka un būvnieka K. Morberga 19. gs. 70. gados uzceltās ēkas. Z. A. Meierovica iela 10 (ielas nosaukums mūsdienās).

 

19. gs. pats veiksmīgākais krievu rūpnieks Rīgā bija Matvejs Kuzņecovs. 19. gs. 70. gados Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika nodarbināja vairāk nekā 1000 strādnieku, bet 20. gs. sākumā - jau apmēram 2500 strādnieku. Tas bija pats lielākais uzņēmums Latvijas teritorijā. Rūpnīcā ražotās porcelāna servīzes guva atzinību 1889. gada Pasaules izstādē Parīzē. 

 

Attēlā: Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas trauku apgleznošanas cehs. 20. gs. sākums. 

 

19. gs. beigās tika dibināti uzņēmumi, kuri ražoja laikmetam atbilstošas jaunas preces, piemēram, vācbaltietis Aleksandrs Leitners Rīgā pirmais Krievijas impērijā sāka ražot velosipēdus (skat.att. zemāk), ebreju uzņēmēji Luiss Hiršmans Kuldīgā un Šlomo Zaks Daugavpilī uzsāka sērkociņu ražošanu.

Darbīgākie uzņēmēji īsā laikā kļuva turīgi jaunbagātnieki. Viņu labklājības pamatā bija strādnieku smagais un salīdzinoši slikti apmaksātais darbs.

 

 

Tomēr daudziem no viņiem, jo īpaši tiem, kas jaunībā bija cietuši trūkumu, nebija sveša arī labdarība. Par saviem privātajiem līdzekļiem viņi finansiāli atbalstīja dažādus kultūras pasākumus, piešķīra stipendijas trūcīgiem jauniešiem, atbalstīja literātus un māksliniekus.

A. Dombrovskis 1887. gadā Vecmīlgrāvī ierīkoja kokzāģētavu, veicināja strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanu un atbalstīja kultūras dzīvi. 1904. gadā viņš nodibināja atturības (pretalkohola) biedrību "Ziemeļblāzma", kuras atjaunotais nams un parks mūsdienās ir lieliska liecība mecenāta veikumam.

 

 

Ievērojamu turību ieguvušā latviešu būvuzņēmēja K. Morberga īpašumi pēc viņa nāves 1928. gadā tika novēlēti Latvijas Universitātei. Viņa vārdā nosauktais fonds arī mūsdienās izmaksā stipendijas izciliem studentiem.