2. PSRS stratēģija okupācijas realizēšanai

Latvijas valsts un tautas likteni vairāk nekā uz pusgadsimtu radikāli izmainīja 1939. gada 23. augustā noslēgtais Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līgums un tam pievienotais slepenais papildu protokols par ietekmes sfēru sadalīšanu Austrumeiropā - tā sauktais Molotova-Ribentropa pakts. Abas totalitārās lielvaras klaji ignorēja Baltijas valstu, Polijas, Somijas un Rumānijas tautu suverenitāti.

 

Attēlā: 1989. gada 23. augustā, atgādinot pasaulei par Vācijas-PSRS pirms 50 gadiem noslēgtā pakta sekām Baltijā - padomju okupāciju, no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai apmēram 2 miljoni baltiešu izveidoja cilvēku ķēdi -Baltijas ceļu. Tā bija nevardarbīga pretošanās padomju okupācijas režīmam.

 

Kad 1939. gada 1. septembrī ar Vācijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš Eiropā, Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis oficiāli paziņoja, ka Latvija neiesaistīsies karā. Saskaņā ar savu iepriekš deklarēto pozīciju Latvija būs neitrāla valsts.

1939. gada 28. septembrī pēc Maskavas iniciatīvas starp Vāciju un PSRS tika noslēgta slepena vienošanās par vācbaltiešu izceļošanu no PSRS ietekmes sfērā esošajām teritorijām. 1939. gada 30. oktobrī Vācijas un Latvijas valdības noslēdza līgumu par visu etnisko vāciešu atgriešanos vēsturiskajā dzimtenē - Vācijā.

 

Lai aizvestu izceļotājus un viņu mantu, vācu kuģi veica ap 100 reisu. Vācbaltieši pārsvarā tika izmitināti nevis Vācijā, bet gan teritorijā, ko Otrā pasaules kara sākumā nacisti atņēma Polijai.

Šī akcija vairoja baumas par ietekmes sfēru slepeno sadali starp PSRS un Vāciju.

 

Pirmais solis PSRS plānu īstenošanā Latvijā bija tā saukto bāzu līgumu uzspiešana. 

1939. gada 5. oktobrī Latvijas valdība parakstīja PSRS Savstarpējās palīdzības paktu, kas paredzēja izvietot Latvijas teritorijā padomju karabāzes ar 25 000 karavīriem - gandrīz tikpat, cik visā Latvijas armijā miera laikā. Sarkanās armijas vienības izvietojās Liepājā, Ventspilī, Vaiņodē un citur Kurzemē.

 

Attēlā: PSRS karabāzes Latvijā 1939. gadā. 

 

1940. gada pavasarī pasaules uzmanība bija pievērsta notikumiem Rietumeiropā, jo vācu karaspēks tur uzsāka aktīvu karadarbību. Šajā situācijā Latvijas valdība piešķīra ārkārtējās pilnvaras sūtnim Kārlim Zariņam Londonā pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs, gadījumā ja karadarbības dēļ valdība Rīgā to vairs nespētu.

Vienlaikus ar Vācijas uzbrukumu Rietumeiropas valstīm Maskava izvērsa propagandas kampaņu pret Latviju, apvainojot to noslēgto līgumu neievērošanā. Pastiprinājās bažas par iekšējo drošību.

1940. gada 15. jūnijā, dienu pēc tam, kad Vācijas karaspēks bija iesoļojis Parīzē, notika incidenti Abrenes apriņķī - uz Latvijas austrumu robežas. PSRS karaspēka vienības uzbruka robežsargiem Masļenkos u.c..

 

Attēlā: Masļenki pēc uzbrukuma 1940. gada 15. jūnijā. Robežsargi tika nogalināti, viņu ģimeņu locekļi - nogalināti, smagi ievainoti. 

 

Jau nākamajā dienā PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs izsauca uz Kremli Latvijas sūtni Frici Kociņu un iesniedza ultimātu, piebilzdams, ka gaida atbildi līdz pulksten 23.00, pretējā gadījumā padomju bruņotie spēki ieies Latvijā un apspiedīs jebkuru pretošanos. Sūtņa lūgumi pagarināt ultimāta termiņu netika uzklausīti.

16. jūnija vakarā notika Ministru kabineta sēde, kurā K. Ulmaņa valdība izlēma piekrist Staļina prasībām un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet Latvijas valsti neglābs.

 

Attēlā: Kopkoris Latgales Dziesmu svētkos 1940. gada 17. jūnijā. Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.

17. jūnijā izskanēja pēdējie brīvās Latvijas dziesmu svētki, Latvijā ienāca Sarkanā armija. 

 

Vēsturnieki uzskata, ka K. Ulmanis, iespējams, cerēja saglabāt Latvijas neatkarību ierobežotā veidā, tāpēc nenotika pat simboliska militāra pretošanās un PSRS netika izteikts pat diplomātisks protests. Diemžēl, arī Latvijas sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš nesaņēma instrukcijas par viņam piešķirto ārkārtas pilnvaru izmantošanu.

17. jūnijā Latvijā ienāca Sarkanās armijas daļas, jau pusdienlaikā padomju tanki bija Rīgā.

 

 

Situāciju valstī pārvaldīja PSRS sūtniecība. Padomju Savienības valdība atsūtīja uz Latviju pilnvaroto pārstāvi Andreju Višinski.

Oficiāli viņam bija jāuzrauga ultimāta noteikumu izpilde, bet viņa īstais uzdevums bija pārraudzīt Latvijas aneksiju un inkorporāciju Padomju Savienībā.