3. Okupācija un aneksija

1940. gada 19. jūnijā pilnvarotais pārstāvis Andrejs Višinskis iesniedza Valsts prezidentam K. Ulmanim jaunās valdības ministru sarakstu, nākamajā dienā K. Ulmanis to oficiāli apstiprināja. Jaunajā valdībā bija sabiedrībā pazīstami un populāri cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ bija ar mieru sadarboties ar okupācijas varu. Par valdības vadītāju kļuva profesors Augusts Kirhenšteins.

 

Viņš bija latviešu mikrobiologs un politiķis.

 

A. Kirhenšteins pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā īsu laiku bija Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministra vietas izpildītājs (v. i.), no 1940. gada 21. jūlija līdz 25. augustam arī Latvijas Valsts prezidenta amata izpildītājs un pirmais Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs (1940—1952).

Par iekšlietu ministru kļuva tautā iecienītais rakstnieks Vilis Lācis, - viens no vadošajiem kolaboracionistiem. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā 1940. gada 25. augustā iecelts par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju.

 

Viņa paraksts ir zem daudzām Latvijas sabiedrisko un politisko darbinieku apcietināšanas un deportācijas pavēlēm.

 

Jūlija sākumā A. Kirhenšteina valdība pēc Maskavas norādījuma paziņoja, ka Latvijā tiks atjaunota demokrātija un izsludināja Saeimas vēlēšanas. Lielā steigā tika sagatavots vēlēšanu likums un pieteikts Komunistiskās partijas organizētā Latvijas darbaļaužu bloka kandidātu saraksts.

 

 

Citi vēlēšanu saraksti tika noraidīti. Piemēram, vairāki pazīstami politiskie darbinieki ar bijušo izglītības ministru dzejnieku Ati Ķeniņu priekšgalā mēģināja izveidot Demokrātisko latviešu vēlētāju kandidātu sarakstu. Atis Ķeniņš izstrādāja vēlēšanu platformu, kurā bija pausta uzticība brīvai, neatkarīgai un demokrātiskai Latvijai. Tā kā A. Kirhenšteina valdības kontrolētie preses izdevumi atteicās Demokrātiskā bloka platformu publicēt, aicinājumu vēlētājiem slepeni iespieda dažādās spiestuvēs.

 

Viņš bija advokāts, izglītības darbinieks un dzejnieks.

 

Tad pēc valdības rīkojuma policija vēlēšanu priekšvakarā aplenca Demokrātisko latviešu vēlētāju biroju, veica tajā kratīšanu un konfiscēja visus vēlēšanām sagatavotos materiālus. Demokrātiskā bloka saraksta līderi A. Ķeniņu apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā.

  

14. un 15. jūlijā vēlēšanas Latvijā notika Padomju Savienības varas pārstāvju pārraudzībā un Sarkanās armijas klātbūtnē. Piedalīšanās tajās faktiski bija obligāta, jo laikrakstos tika publicēti nepārprotami draudi, ka visi, kas atturas no balsošanas, tiks uzskatīti par tautas ienaidniekiem.

Vēlēšanu komisija oficiāli paziņoja, ka Latvijas tauta gandrīz vienbalsīgi atbalstījusi vienīgo kandidātu sarakstu un ievēlējusi parlamentu, kuru sāka saukt par Tautas saeimu.

 

Tas bija simbolisks varas žests - padomju varu Latvijā pasludināja vietā, kurā 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts.

 

Tajā pašā dienā Valsts prezidenta pilnvaras pārņēma A. Kirhenšteins, bet K. Ulmani izsūtīja uz PSRS, kur viņš 1942. gadā mira Krasnovodskas cietumā Turkmēnijā.

 

1940. gada 5. augustā Tautas saeimas delegācija piedalījās PSRS Augstākās padomes sēdē Maskavā, kur Latviju "oficiāli uzņēma" Padomju Savienībā, turpmāk sauca par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (Latvijas PSR jeb LPSR).

 

Latvijas sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis jau 1940. gada 13. jūlijā izteica protestu pret notikumiem Latvijā ASV Ārlietu ministrijā. Viņš ziņoja Amerikas presei, ka tautas vārdā protestē pret Latvijā notiekošajām nelikumīgajām pārmaiņām un rezervē sev tiesības neatzīt Saeimas viltus vēlēšanu rezultātus. Protestus viņš atkārtoja arī vēlāk.

 

 

Protestiem bija rezultāti:

Bez paziņojumiem, preses konferencēm, sarunām ar amerikāņu un citu valstu diplomātiem Bīlmanis līdz pat savai nāvei 1948. gadā publicēja ASV, galvenokārt angļu valodā, vairāk nekā 50 grāmatu, brošūru un rakstu, kuri visi (ar dažiem izņēmumiem) bija vērsti pret divām okupācijas varām.