3. Latviešu militārie formējumi

Latviešu pašaizsardzības vienības, kuras tika izveidotas komunistiskā režīma piekritējiem atkāpjoties 1941. gada vasarā, vācieši izformēja. Pēc tam tika pasludināta pieteikšanās brīvprātīgajos policijas bataljonos cīņai pret PSRS.

 
1941.gada 6.oktobrī Himlers izdeva pavēli par brīvprātīgo policijas vienību reorganizāciju un paplašināšanu. Jauno struktūru dēvēja par „šucmaņiem” (Schutzmann – policists). Kad Vācija cieta sakāvi pie Staļingrades, uz fronti sāka sūtīt šīs vienības. Līdz 1943.gada sākumam tika saformēti apmēram 30 kārtības dienesta bataljoni. 1942.g. brīvprātības princips vairs netika ievērots. Lai izvairītos no apsūdzībām par okupēto zemju pilsoņu iesaistīšanu svešā valsts dienestā, presē tika sludināts, ka policisti ir brīvprātīgie.

Daudzi Latvijas patrioti cerēja, ka šāda 100 000 liela labi bruņota armija varētu kļūt par Latvijas armijas pamatu un vēlāk piedalīties Latvijas valsts atjaunošanā. Kara beigās bija uzskats, ka varētu atkārtoties 1919.gada notikumi: Vācija kapitulēs, Krievija būs novājināta un ar Rietumvalstu palīdzību tiks atjaunotas mazās valstis.
1943.gada 9.martā ģenerāldirektors O. Dankers  izdeva uzsaukumu stāties leģionā. Pavēsti saņēma aptuveni 14,8 tūkst. vīru, bet iesaukšanas punktos ieradās 11,2 tūkst. vīru (76%). Tas pierādīja, ka iedzīvotāju vidū nav vienprātīga attieksme pret leģionu.

 

 
Pašpārvalde par leģiona vadītāju gribēja iecelt pensionēto latviešu ģenerāli, bijušo kara ministru Rūdolfu Bangerski. Vācu vara tomēr neuzticējās latviešu komandieriem, tāpēc paziņoja, ka leģionu komandēs vācietis. R. Bangerskis tika iecelts par abu latviešu divīziju ģenerālinspektoru ar neskaidrām funkcijām. Latviešiem atļāva uz mundiera piedurknēm nēsāt vairogveida emblēmu ar Latvijas karoga krāsām.
 

 

Ar latviešu leģionu vēlāk saprata visas latviešu vienības vācu armijā, kuru kodolu veidoja divas (15. un 19.) kājnieku divīzijas. Par divīziju pamatu kļuva pirmie trīs policijas bataljoni, kurus sākumā pārdēvēja par latviešu SS brigādi.

 
1943. gada maijā Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvā bija pavēlēts saformēt:

 
1944. gada maijā 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju (radusies uz SS brigādes bāzes) pārdēvēja par 19. ieroču SS grenadieru divīziju. 1944. gada jūnijā 15. latviešu SS brīvprātīgo divīziju pārdēvēja par 15. ieroču SS grenadieru divīziju.

 

1943.gadā un 1944.gadā abas divīzijas piedalījās kaujās Volhovas frontē un Veļikajas upes rajonā. 1944.gada jūlijā, kad abas divīzijas cīnījās Latvijas teritorijā, vācu virspavēlniecība nolēma sūtīt 15. divīziju uz Vāciju pārformēšanai. Tur tā palika līdz kara beigām . Bet 19.divīzija piedalījās cīņās Kurzemes katlā no 1944.g. rudens līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945.g. 8. maijā. Pēc tam tā nonāca padomju gūstā. 

1940. gadā tika likvidēta Latvijas armija. Sākumā to pārdēvēja par Tautas armiju. Jau 1940. gada 27.augustā ar LPSR valdības rīkojumu Tautas armija tika likvidēta un tās komandējošais sastāvs tika izmainīts. Latvijai lojālos virsniekus represēja. No Latvijas armijas paliekām izveidoja 24. teritoriālo korpusu. 1941. gada jūnijā gandrīz visi latviešu virsnieki tika nomainīti ar krieviem. Tā paša gada jūnijā armijas sastāvā palikušie latviešu virsnieki Litenē mācību laikā tika apcietināti un deportēti. Šo korpusu pēc smagiem zaudējumiem izformēja.

 
1941. gada 3.augustā PSRS Valsts aizsardzības komiteja pieņēma lēmumu izveidot atsevišķu 201. latviešu strēlnieku divīziju.

 

Tā tika saformēta Gorohovecā (Gorkijas apgabalā). Par divīzijas komandieri tika iecelts pulkvedis J. Veikins. J. Staļins nacionālajām karaspēka daļā neuzticējās. Līdz ar to divīzijā iekļāva lielu skaitu krievu virsniekus un kareivjus.

 
Tās komandieris J. Veikins rakstīja J.Kalnbērziņam, ka divīzija tiek pārkrievota un daudzi ir aizmirsuši, kas tā ir latviešu divīzija. 1942.g. sākumā tajā bija tikai 51% latviešu.

 
Pēc kaujām pie Maskavas 201.latviešu strēlnieku divīziju pārcēla uz Demjanskas placdarmu, kur tā piedalījās cīņā pret ielenkto vācu grupējumu.

 
Par parādīto varonību 1942.g. 5.oktobrī divīzijai piešķīra 43.latviešu strēlnieku gvardes divīzijas nosaukumu.

Sarkanā armijā bija arī 1591. latviešu zenītartilērijas pulks un 1. Latviešu bumbvedēju aviācijas pulks.

 
1944. gadā tika saformēta otra – 308. latviešu strēlnieku divīzija, kuru apvienojot ar 43. latviešu strēlnieku gvardes divīziju, izveidoja 130.latviešu strēlnieku korpusu.