2. Nacistu veiktās represijas

Jau ar pirmajām okupācijas dienām sākās represijas pret iedzīvotājiem. Tika izveidotas koncentrācijas nometnes Salaspilī, Mežaparkā, Strazdmuižā un Saldū. Par masveida cilvēku iznīcināšanas vietām kļuva Biķernieku, Rumbulas un Dreiliņu meži pie Rīgas, kā arī Šķēdes kāpas pie Liepājas un Mežciems pie Daugavpils.

 

  
Represijām tika pakļauti tie, kas bija sadarbojušies ar padomju varu, izrādīja pretestību okupācijas režīmam vai nebija izpildījuši okupācijas režīma prasības.
Tika sludināts, ka ebreji ir iznīcināma rase. Pilsētās, kur dzīvoja daudz ebreju, tika izveidoti geto – slēgti, apsargāti pilsētu rajoni. Geto drīkstēja atstāt tikai dodoties uz darbu.

 

Ebrejus apcietināja un ieslodzīja koncentrācijas nometnēs. Viņu mantas tika konfiscētas. Tika arī realizēts holokausts – ebreju masu slepkavības.

 
Uz ielas ebreju tautības iedzīvotāji drīkstēja atrasties tikai ar dzeltenu sešstūra zvaigzni uz apģērba.
 

 

Kara sākumā uz austrumiem bija paspējuši evakuēties tikai ap 15 000 no 90 000 Latvijas ebreju. Latvijā palikušie tika pakļauti holokaustam. Uz Latviju tika pārvietoti un nogalināti vairāki Rietumeiropas valstu ebreji. Kad beidzās karš, atbrīvošanu no koncentrācijas nometnēm sagaidīja tikai aptuveni 1000 ebreju, bet no Latvijā palikušajiem – ap 300, kurus līdzpilsoņi bija pašaizliedzīgi izglābuši.

 
Okupācijas vara centās terorā pret ebrejiem iesaistīt vietējos iedzīvotājus. Izveidoja vācu drošības dienesta SD (Sicherheitsdienst – drošības dienests; SS elitāras sastāvdaļa) latviešu palīgnodaļas, kurām bija jāveic akcijas pret ebrejiem, sarkanajiem partizāniem u.c. antinacistiski noskaņotajiem.