1. Latvija vācu okupācijā

Neskatoties uz to, ka Baltijas valstis okupēja PSRS, Ā. Hitlera Vācijas valdība bija līdzatbildīga par notikušo, jo tikai abām totalitārajām valstīm vienojoties, Baltijas valstis varēja nonākt PSRS ietekmē. Tomēr arī pēc vienošanās ar PSRS Hitlers turpināja uzskatīt Baltijas valstis par nākotnes „dzīves telpu” vācu nācijai, bet nolēma uz laiku piekāpties PSRS, lai tiktu galā ar Rietumvalstīm un nevajadzētu karot uzreiz 2 frontēs.

 

„Baigais gads” izgaisināja jebkādas ilūzijas par PSRS patiesajiem nolūkiem Latvijā.

1941. gada 22. jūnijā Vācu armija iebruka Latvijas teritorijā. Sākoties Vācijas iebrukumam PSRS, 1941.g. jūnijā, organizējās latviešu pašaizsardzības spēki, kas sastāvēja no bijušajiem aizsargiem un militārpersonām. Tie uzbruka padomju varas pārstāvjiem.

 

Vācu karaspēka iebrukums Latvijas teritorijā 1941. g. jūnijā

1941. g. 1. jūlijā Vācieši ieņēma Rīgu un dažu dienu laikā (līdz 8. jūlijam) visu Latvijas teritoriju. Sākotnēji iedzīvotāji sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus. Rīgas radiofonā atkal skanēja Latvijas himna un ielās parādījās nacionālie karogi. Latvieši cerēja, ka tiks atjaunota valsts neatkarība. Drīz bija skaidrs, ka padomju okupācijas režīmu nomainījis ne mazāk nežēlīgs vācu okupācijas režīms. Latviešu pašaizsardzības vienības vācieši vēlāk izformēja. Padomju okupācijas laikā atņemtos īpašumus vācieši neatdeva to bijušajiem īpašniekiem.
 

 

 

Jau 1940.gada vasarā SS augstākais vadītājs Heinrihs Himlers bija ar Hitleru saskaņojis savu Austrumu ģenerālplānu, kurā bija noteiktas Vācijas politikas vadlīnijas pēc Austrumeiropas (arī Latvijas) okupācijas. Daļu latviešu bija paredzēts pārvācot, daļu izsūtīt un viņu vietā ievest vāciešus. Ebrejus un čigānus bija paredzēts pilnībā iznīcināt.

 

1941.gada 17.jūlijā tika izveidota Okupēto Austrumu apgabalu reihsministrija un par tās vadītāju tika iecelts viens no nacisma galvenajiem ideologiem Baltijas vācietis Alfrēds Rozenbergs. Okupētā Latvija, Lietuva, Igaunija un Baltkrievija tika apvienota vienotā struktūrā Ostland („Austrumzeme”), kuras centrs atradās Rīgā.

Par Ostlandes reihskomisāru tika iecelts Heinrihs Loze, bet Latvijas ģenerālapgabalu pārvaldīja ģenerālkomisārs Oto Drekslers.

Sākotnēji Ostlandes vadība negribēja pieļaut vietējo pašpārvalžu darbību, tomēr 1942.gada 7.martā tika izdots rīkojums par latviešu pašpārvaldes organizēšanu. Par tās ģenerāldirektoriem kļuva bijušais Latvijas armijas ģenerālis Oskars Dankers, bijušais valsts prezidents Alberts Kviesis, bijušais ministrs Alfrēds Valdmanis, bijušais LU rektors Mārtiņš Prīmanis u.c. Pašpārvaldei bija ierobežotas tiesības. Visus svarīgos jautājumus joprojām izlēma vācu iestādes, uzdodot latviešu pašpārvaldei lēmumu realizēšanu. Pašpārvalde nespēja aizkavēt ne apcietināšanas, ne koncentrācijas nometņu ierīkošanu, ne cilvēku izsūtīšanu uz Vāciju.
 

 

 

 

 

Okupēto austrumu teritoriju ministrs Alfrēds Rozenbergs uzskatīja, ka Latvija ir jākolonizē un jāpakļauj Lielvācijas sastāvā, tādēļ tās ekonomiskais potenciāls jāsaglabā. Bet Vācijas augstākie vadītāji iekarotās zemes uzskatīja par Vācijas kara laupījumu. Virsroku guva ekonomiskās politikas virziens, saskaņā ar kuru no Latvijas tika izvestas materiālās vērtības kā kara laupījums. Notika Latvijas izlaupīšana, īpaši 1941.gada rudenī, kad uz Vāciju tika aizvestas tūkstošiem tonnas dažādu produkciju.

Latvijā tika ieviesta nauda – reihsmarka, kuras kurss attiecībā pret rubli bija 1:10. Preces veikalos ātri tika izpirktas. Sākās inflācija un deficīts. Tika ieviesta stingra saražotās produkcijas uzskaite un kontrole. 1942.gadā tika noteikts, ka pat cūkas kaušanai savā saimniecībā vajadzīga speciāla atļauja. Aizliedza savām vajadzībām ražot  sviestu. No 1941.gada septembri ieviesa kartīšu sistēmu pārtikas produktu sadalei.

Tika izcirstas lielas mežu platības. Padomju laikā nacionalizētie uzņēmumi īpašniekiem netika atdoti.