8. Pasaules uztvere

Tikai „saprātīgais cilvēks” pirms 30 000 gadiem sāka apbedīt savus mirušos. Tos guldīja īpašās izraktās kapu bedrēs, dažkārt tās vēl piesedzot ar akmeņiem. To darīja tāpēc, lai plēsīgie zvēri neizraktu mirušos. Kapā līdzi deva zvērādu apģērbu, rotaslietas, medību piederumus un ēdienu. Arheologi ir rūpīgi izpētījuši neskaitāmus šādus senā akmens laikmeta beigu apbedījumus. Lai saprastu, kādēļ cilvēki sāka apbedīt mirušos un kādēļ kapā līdzi deva lietas, kuras lietoja ikdienā, ir jāielūkojas senā cilvēka pasaules izpratnē un priekšstatos par apkārtējo pasauli.

 

Cilvēka dzīve bija cieši saistīta ar dabu. Lai izdzīvotu, cilvēki centās izprast dabas parādības, uzzināt to cēloni. Zinot cēloņus, varēja rīkoties tā, lai dažādas lietas un notikumi nenodarīt cilvēkiem ļaunumu. Akmens laikmeta cilvēka zināšanas bija nepietiekamas, lai izskaidrotu dabas parādības un to cēloņus. Pērkons, zibens, sniegs, lietus senajiem cilvēkiem saistījās ar kaut ko noslēpumainu un neizprotamu. Skaidrojumu dabas parādībām un to cēloņiem viņš centās rast pārdabiskos spēkos – „garos” un „dvēselēs”. Ezera „gars” varēja dot lielu vai mazu zivju lomu, bet meža „gari” izlēma medību veiksmi. Slimību iemesls bija „ļaunie gari”, kas iemājoja cilvēkā. Cilvēka „gars” bija neredzama dvēsele, kas mājoja tā ķermenī. Dvēsele pameta cilvēku miegā, sapņos, klejojot citā pasaulē. Ja dvēsele atstāja cilvēku pavisam, dvēsele nomira.

Mirušo apbedīšanai pievērsa lielu uzmanību, jo rūpēm par mirušā ķermeni vajadzēja „pielabināt” dvēseli. Senču dvēselēm bija jāsargā dzīvos no ļaunajiem gariem un jāpalīdz cilvēkam ikdienas dzīvē. Ikviens jutās drošāk, ticot, ka tuvumā atrodas viņa priekšteču neredzamās dvēseles. Grūtā brīdī varēja lūgt to aizstāvību un palīdzību pret citiem gariem. Tā radās senču kults – ticība priekšteču dvēselēm un to godināšana.

 

Senie cilvēki ticēja, ka tikai senču dvēseļu kults vien nevar palīdzēt izdzīvot.

 

Lai nodrošinātu iztiku, bija:

 

Mednieki dejoja ap nogalināto dzīvnieku, dziedāja dziesmas un lūdza tā dvēseli piedot viņiem un neturēt ļaunu prātu. Tā viņi cerēja aizsargāties pret dvēseles atriebību.

 

Arī senajiem alu zīmējumiem bija liela nozīme garu pasaules ietekmēšanā. Ar šiem zīmējumiem cilvēki gribēja piesaistīt dzīvnieku dvēseles un arī pašus dzīvniekus apvidum, kurā cilvēki dzīvoja. Daudzajiem zirgu, meža vēršu un briežu attēliem vajadzēja sekmēt šo dzīvnieku uzturēšanos apmetnes tuvumā.

 

 

Kaula, raga vai akmens figūriņas, kurus cilvēki izmantoja kā piekariņus, kalpoja par amuletiem.

Akmens laikmetā ticēja, ka tiem piemīt spēks, kas palīdz „aizsargāties” no gariem vai to uzsūtītajām nelaimēm, nodrošināt labvēlību. Pirmatnējo cilvēku māksla bija cieši saistīta ar viņu ticību pārdabiskiem spēkiem. Mēģinot izskaidrot sarežģīto apkārtējo pasauli, cilvēki jau ar savas attīstības pirmajiem soļiem radīja reliģiskos ticējumus – ticību pārdabiskiem spēkiem un to pielūgšanu.

 

No dažādiem ticējumiem ciltīm veidojās noteikta uzskatu sistēma, kas noteica cilvēka izturēšanās veidu, viņa priekšstatus par labo un ļauno, skaisto un neglīto, par pasauli un cilvēka dzīvi. Šādu ticējumu sistēmu sauca par reliģiju. Kad tā cēlusies, precīzi noteikt nav iespējams.