Megalītiskās būves
Ap 4000. g. p.m.ē. Rietumeiropas neolīta un vēlāk arī bronzas laikmeta iedzīvotāji sāka būvēt lielus apļus no stāvus uzslietiem milzu akmeņiem – megalītus. Īpaši daudz šādu būvju ir Francijas ziemeļrietumos un Britu salās.
Megalīti (grieķu val. megas – liels +lithos – akmens) – no viena vai vairākiem akmens bluķiem veidota konstrukcija.
Stounhendža
Viena no vietām, kas vairakkārt apvīta leģendām un nostāstiem, ko mūsdienās apmeklē miljoniem tūristu, ir Stounhendža.
Stounhendža mūsdienās
Stounhendžas rekonstrukcija
Tā ir tradicionāla vasaras saulgriežu rituāla norises vieta. Stounhendža atrodas Lielbritānijas dienvidu daļā netālu no Solsberijas pilsētas.
Megalīts būvēts un pārbūvēts vairākas reizes.
- Pirmās būves celtas ap 3300. g. p.m.ē. Tās bijušas no koka.
- Ap 2200. g. p.m.ē. uzcelta pirmā akmens būve, kuru apņēmis lokveida būris. Tā diametrs bijis 98 metri. No izraktās zemes un laukakmeņiem abās pusēs grāvim tika izveidoti vaļņi. Apļa ziemeļdaļā tika izveidota ieeja, un tā priekšā – 30 m attālumā novietots 6 m augsts un 35 t smags akmens stabs. Vaļņa iekšpusē atrodas četri uzbērumi. Uz tiem novietoti akmeņi, kas veido četrstūri.
- Ap 2000. g. p.m.ē. uzcelti divi pakavveida loki, ko veidoja akmens pīlāri.
- Vēlāk – ap 1900. g. p.m.ē. uzcelts lielais loks, kas sastāvēja no 30 vertikāli zemē ieraktiem skaldītiem 8,5 m augstiem un 28 t smagiem akmens bluķiem. Uz tiem novietotas akmens plātnes. Šī loka vidū atrodas divi vertikāli akmens bluķi, virs kuriem uzlikta akmens plātne.
Zinātnieki uzskata, ka Stounhendža bijusi reliģisks centrs. Citi pētnieki apgalvo, ka tas ir astronomisks kalendārs – akmeņi iezīmē vietas, kur Saule un Mēness lec un riet gada īsākajā un garākajā dienā.
Fiziķis Valdis Rēvalds par to, kā akmeņi nogādāti Stounhendžā (2006)
Ir izteikti minējumi, ka akmeņi vilkti, izmantojot veltņus un kamanas. Pētījumi rāda, ka ceļa stāvākajā posmā akmeņu pārvietošanai bija nepieciešami vismaz 600 vīru. Pētnieki ar aprēķinājuši, ka Stounhendžas megalīta izveidei vajadzējis apmēram pusotra miljona darbadienu.
Astronoms Ilgonis Vilks par Stounhendžu (1999)
Astronomija ir viena no vecākajām zinātnēm. Senajām klejotāju ciltīm sākot nodarboties ar zemkopību, radās nepieciešamība savlaicīgi noteikt gadalaikus. Savukārt tautām, kas dzīvoja pie jūras, astronomijas zināšanas bija nepieciešamas sekmīgai kuģniecībai. Tā astronomija ieguva arī praktisku nozīmi. Debess spīdekļi un parādības attēloti jau alu un klinšu zīmējumos, bet senākās liecības par astronomiskajiem novērojumiem sniedz vēlā akmens laikmeta (neolīta) pieminekļi. Dažviet Eiropā un Āzijā saglabājušies akmens stabi un akmens riņķi, kas lietoti svarīgu astronomisku virzienu noteikšanai. Pēc rietošas saules stāvokļa pie horizonta bija iespējams noteikt saulgriežu momentus un līdz ar to arī gadalaikus un gada garumu. Lielākā „akmens laikmeta” observatorija ir Stounhendža Lielbritānijā.
Almendrasa
Tāpat kā Ziemeļfrancijā un Lielbritānijā, arī Portugālē un Spānijas dienvidos ir atrodamas daudzas senas megalītu vietas. Lielākais un iespaidīgākais megalītu akmens loks Portugālē ir Almendrasa. Tās ovālais loks ir neparasti liels: to veido 95 divās rindās izkārtoti akmeņi. Šis loks varētu būt veidots laikā no 3500. g. līdz 1500. g. pm.ē. Iespējams, ka pēc akmeņu izkārtojuma senie cilvēki noteikuši zvaigžņu kustību un veidojuši kalendāru.
Karnaka
Karnakas akmens ieleja un apļi Francijā tapuši ap 2400. g. p.m.ē. un iespējams kalpojuši zvaigžņu vērošanai. Eiropā lielākais statenisko akmeņu lauks. Pavisam tur ir 3000 akmeņu. Visi akmeņi (izņemot 70) sakārtoti desmit rindās. Vasaras saulgriežu naktī uz saules izkaltētajiem ceļiem ļaudis dedzina ugunskurus un pēc tam starp akmeņu rindām ved liellopus un aitas – tās ir atskaņas no senajiem rituāliem, kuru uzdevums bija izlūgties auglības dievu labvēlību.
Atsauce:
http://img1i.www.spoki.lv/upload/articles/94/94748/images/Stounhendza-10.jpg