6. Babilonija

 

 

Babilonija

 

Divupe bija atvērta zeme gan rietumu virzienā, kur sākās tuksneši un stepes, gan austrumos, kur atradās Zagrosa kalna grēda. Tā bieži bija pakļauta kaimiņtautu iebrukumiem. Viena no tautām, kas to iekaroja un ilgstoši noturēja savā varā, vēlāk tika nosaukta par babiloniešiem, bet viņu izveidotā valsts – par Babiloniju.

 

Valsts centrs bija Babilonas pilsēta. Tā atradās 90 km no mūsdienu Bagdādes. Aptuveni divus gadu tūkstošus tā bija lielākā un bagātākā pilsēta Senajos Austrumos. Tās iedzīvotāju labklājību nodrošināja amatniecība un tirdzniecība.

 

Hamurapi izveidoja likumu krājumu, kurā bija 282 panti. Likumi bija arī Ēģiptē, bet Babilonijā tos pirmo reizi vēsturē apkopoja un darīja zināmu atklātībā, iegrav2,25 m augstā akmens bluķī, kas bija publiski aplūkojams.

 

 

Bija arī teikts, ka valdniekam varu piešķir Saules dievs, pasniedzot zizli.

 

Hammurapi laika attīstījās tirdzniecība – tirgotāji izveda labību, miltus, augu eļļu, audumus, keramiku un smaržvielas, bet ieveda kokmateriālus un akmeņus celtniecībai, kā arī Ēģiptes zeltu un vēlāk – ieročiem nepieciešamo dzelzi. No Irānas ieveda zilo pusdārgakmeni lazurītu, ko pārdeva tālāk ēģiptiešiem un citām tautām, jo ticēja, ka tas kalpo aizsardzībai pret ļaunajiem spēkiem.

 

Pēc Hammurapi dinastijas valdīja daudzi valdnieki, bet viņiem vairs nebija pakļauta visa Babilonija. Valsti sāka apdraudēt dažādas kaimiņu ciltis.

 

Pēc Hammurapi nāves varas un saimnieciskā uzplaukuma centrs no senajām šumeru zemēm sāka arvien vairāk novirzīties uz ziemeļiem. Sākotnēji šo procesu izmantoja heti, kuri 3.gt. pēdējā ceturksnī p.m.ē. attīstīja spēcīgu valsti, kas aptvēra lielu Anatolijas pussalas daļu. Labi nostiprinājušies, viņi uzsāka vairāku gadsimtu ilgu ekspansiju. Šajā laikā Babilonija jau bija novājināta. Heti vienā no savām militārajām ofensīvām iebruka Babilonā un izpostīja to. Pēc postošā hetu reida Mezopotāmija četrus gadsimtus pēc kārtas bija kā caurstaigājams pagalms, kur viena pēc otra iebruka dažādas tautas un klejojošas ciltis.

 

Nebukadnecars II pārspēja visus iepriekšējos valdniekus ar vērienīgiem celtniecības darbiem Babilonā. Tika būvētas lepnas pilis un izveidoti slavenie gaisa dārzi, kurus grieķi nosauca par vienu no Septiņiem pasaules brīnumiem. Tos valdnieks veltījis savai mīdiešu sievai Amitijai.

 

Babilonijas armija 605. g. p.m.ē. smagi sakāva Ēģiptes spēkus Sīrijā. No šī brīža arī sākās Babilonijas varenības atdzimšana.

 

Šie aptuveni 1000 kvadrātmetru lielie gaisa dārzi bija izveidoti uz septiņām terasēm. Simtiem vergu caurām diennaktīm grieza milzīgu ratu, kas ādas spaiņos smēla Eifratas ūdeni un nogādāja to līdz augšējai terasei.

 

 

Gaisa dārzus 482. g. p.m.ē. nopostīja Persijas valdnieks — Kserkss I. Gaisa dārzi aizgāja bojā 2. gadsimtā p.m.ē., partiešu (persiešu ciltis, kas dzīvoja dienvidaustrumos no Kaspijas) iebrucējiem un plūdiem piepalīdzot.

 

Ūdens pamazām atmiekšķēja slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases un mūsdienās nav atrodamas pat to atliekas. Pastāv uzskats, ka nekādu gaisa dārzu nekad nav bijis, ka mīts par Babilonas gaisa dārziem radies seno grieķu ceļotāju aprakstīto piedzīvojumu neprecīzu vai pārspīlētu tulkojumu rezultātā.

 

Babilonu sargāja biezi un augsti mūri ar septiņiem vārtiem. Mūra ārējā siena bija veidota no apdedzinātiem ķieģeļiem, bet iekšējā – no neapdedzinātiem. Iekšējā mūra galvenā ieeja bija mīlas un auglības dievietei Ištarai veltītie vārti, kas bija izrotāti ar milzīgām svēto vēršu un pūķu bronzas figūrām.

 

Ištaras vārti bija četri uz kvadrāta pamatnes celti torņi ar arkveida ieeju, aiz kuras sākās galvenā maģistrāle — procesiju ceļš. Šo ceļu uzskatīja par svētu, jo tas veda uz Babilonas galveno templi, tā saucamo «Esagilu», kas bija celts par godu dievam Mardukam.

 

 

539. g. p.m.ē. Babiloniju iekaroja persieši sava valdnieka Kīra Lielā vadībā. Nākamajos gados Babilonija pilnībā tika pakļauta Persijai. Babilonijas zemju valdnieki un pilsētu gubernatori vairumā gadījumu vienkārši padevās persiešiem.

Šumeru un Babilonijas ietekme ir acīmredzama Homēra darbos, grieķu matemātiķa Eiklīda teorēmās, kā arī astronomijā, astroloģijā un daudzās citās dzīves jomās.

 

Babilonijā izveidojās labi organizēta pilsētu pārvaldes administratīvā sistēma ar pilsētu mēriem un padomēm (domēm). Likumi un valsts pārvaldes organizācija bija tie jaunievedumi, kuri nodrošināja Babilonijas ilgtspēju — tā gandrīz nemainītā veidā pastāvēja 12 gadsimtus. To gandrīz pilnībā, kā arī lielā mērā Babilonijas kultūru kopumā pārņēma kaimiņvalsts Asīrija.