Pēc Cēzara nāves Romā pie varas nāca Cēzara pieņemtais dēls Gajs Oktiviāns. Viņa valdīšana iezīmēja Republikas beigas un Romas impērijas sākumu.
Impērija – lielvalsts ar valdnieku – imperatoru priekšgalā.
Oktaviāns pieprasīja no Senāta īpašas pilnvaras. Lai izrēķinātos ar Cēzara slepkavām, viņam bija nepieciešams karaspēks, nauda un sabiedrotie. Karaspēku un naudu viņš mantoja no Cēzara. Arī sabiedrotie nebija ilgi jāmeklē. Par tiem kļuva Cēzara piekritēji Marks Antonijs un Lepids. 43.g.p.m.ē. viņi noslēdza ar Oktaviānu savienību (triumvirātu) cīņā pret Cēzara slepkavām.
Šī savienība ilgi nepastāvēja, jo pēc sazvērnieku sakāves sākās savstarpēja cīņa par varu Romā.
- Vājākais no viņiem – Lepids tika atstumts.
- Oktaviāns sāka pārvaldīt valsts rietumdaļu.
- Antonijs pārvaldīja austrumu provinces, apprecēja Ēģiptes valdnieci Kleopatru un dzīvoja Aleksandrijā.
Antonija un Oktaviāna attiecības arvien vairāk pasliktinājās. Sadursme bija neizbēgama. 31. g. p.m.ē. notikušajā jūras kaujā pie Aktija zemesraga Grieķijas rietumos Oktaviāna flote satrieca Antonija un Kleopatras jūras spēkus. Pēc gada Oktaviāna karspēks ieņēma Aleksandriju. Antonijs un Kleopatra izdarīja pašnāvību.
Ar Oktaviāna uzvaru pār Antoniju beidzās ilgstošie pilsoņu kari.
Oktaviāns Augusts
Augusta sieva Līvija.
Uzvarētājiem par godu Senāts lika uzcelt triumfa arku ar uzrakstu „Valsts glābējam” un piešķīra titulu „Tēvijas tēvs” (Pater Patriae). Tauta ilgojās pēc miera un drošības, un šķita, ka Oktaviāns to spēs nodrošināt. Viņš valdīja no 27. g. p.m.ē. līdz 14. g. m.ē.
Paturot prātā Cēzara neveiksmes, Oktaviāns nepasludināja sevi par valdnieku, bet lika saukt par princeps senātus – pirmo senatoru. Tika saglabātas republikai raksturīgās iezīmes, lai tauta domātu, ka republika saglabājas, taču būtībā valstī bija izveidojusies Oktaviāna vienvaldība. Senāts viņam piešķīra goda nosaukumu – Augusts (cildenais, diženais) un imperatora titulu. Oktaviāns pats vēl pieņēma Cēzara vārdu. Turpmāk vēsturē viņš pazīstams kā imperators Oktaviāns Augusts. Imperatora rokās atradās gan laicīgā, gan garīgā vara. Viņš pat regulāri vadīja Senāta sēdes un kļuva par galveno priesteri. Būdams armijas virspavēlnieks, Oktaviāns Augusts ieviesa karaspēkā stingru disciplīnu, samazināja leģionu skaitu no 50 līdz 25 un piešķīra zemi 300 000 bijušajiem karavīriem. Viņš bieži apmeklēja provinces, daudzi provinču iedzīvotāji kļuva par Romas pilsoņiem. Nodevas no iekarotajām provincēm plūda uz valsts kasi, nevis uz vietējo pārvaldnieku kabatām. Daudz uzmanības valdnieks veltīja impērijas ziemeļu robežas nostiprināšanai gar Reinu un Donavu, kur to nemitīgi apdraudēja kaimiņos dzīvojošās ģermāņu ciltis.
Augusta forums ar templi dievam Marsam. Mūsdienu rekonstrukcija.
Oktaviāna Augusta valdīšana bija nesusi tautai gaidīto mieru un, viņam mirstot, gandrīz bija aizmirstas domas par republikas atjaunošanu.
Vairāk nekā 2 gadsimtus ilgais miera periods, kas turpinājās aptuveni līdz 200. gadam, nodrošināja impērijai stabilitāti un uzplaukumu. Romas impērijā nebija likumu par varas mantošanas tiesībām, tāpēc varu valdnieki parasti nodeva kādam no ģimenes locekļiem. Nākamie imperatori nāca no Jūliju-Klaudiju, Flāviju, Antoniju un Sevēru dzimtām. Daudzi no viņiem valdīja pēc Augusta parauga un rūpējās par mieru un kārtību impērijā, tomēr neviens no viņiem nebija tik spējīgs valdnieks kā Oktaviāns.
Citi turpretī bija nežēlīgi un izmantoja imperatora varu, lai vērptu intrigas, rīkotu sazvērestības un izrēķinātos ar sāncenšiem. Galvenais imperatora varas balsts bija armijas, kas piedalījās gan cīņās pret politiskajiem pretiniekiem Romā, gan nemieru apspiešanai provincēs.