Romieši un grieķi sauca par barbariem tautas, kas dzīvoja ārpus viņu zemju robežām.
Barbari – senie grieķi un romieši tā sauca ikvienu svešzemnieku, kas runāja viņiem nesaprotamā valodā.
Barbaru rokassprādze.
Romiešu ziemeļu kaimiņi bija ģermāņu ciltis, kas apdzīvoja plašas zemes starp Reinu, Donavu, Vislu un Skandināvijas pussalu dienvidu daļu. Laika gaitā mazākās ciltis apvienojās spēcīgās cilšu savienībās.
Ciltis, kuras dzīvoja romiešiem tuvu kaimiņos:
- aizguva no romiešiem jaunas saimniekošanas prasmes,
- iemācījās rīkoties ar romiešu darbarīkiem,
- apguva romiešu kultūru.
Lai iegūtu labākas zemes, bagātības un karagūstekņus, barbari uzbruka romiešiem.
Kad Romas impērijā sākās jukas, arvien grūtāk bija atvairīt ģermāņu iebrukumus. Tāpēc romieši slēdza ar viņiem līgumu un atļāva apmesties impērijas pierobežas apgabalos. Ģermāņi nodarbojās ar zemkopību un lopkopību, kā arī veidoja savas vienības romiešu karaspēkā un aizsargāja Romas robežas pret iebrucējiem.
Romas impērijas pastāvēšanas pēdējā gadsimtā daudzi ģermāņu vadoņi ieguva augstus amatus un kopš 4.gs. vidus viņiem faktiski piederēja militārā vara. Daudzi ķeizara padomnieki bija ģermāņi. Romas impēriju apdraudēja ne tikai kaimiņu ciltis.
4. gs. otrajā pusē sākās ģermāņu, slāvu un citu tā saucamo barbaru cilšu pārvietošanās Viduseiropā un iebrukumu Rietumromas impērijas teritorijā – Lielā tautu staigāšana. Tā turpinājās līdz 6. gs. otrajai pusei.
Lielā tautu staigāšana - ģermāņu, slāvu u.c. barbaru cilšu pārvietošanās Viduseiropā un iebrukumi Rietumromas impērijas teritorijā laika posmā 375.gada līdz 6. gadsimta otrajai pusei.
Vandaļu uzbrukums Romai. 19. gs. krievu gleznotāja K. Brilova glezna.
Mūsdienās vārdu „vandalisms” lieto, ja runā par bezjēdzīgu graušanu un laupīšanu.
476. gadā viens no Romas algotņu (algotņi - karavīri, kas par dienestu saņem noteiktu atlīdzību) vadoņiem Odoakrs gāza pēdējo Rietumromas ķeizaru. Viņš sevi nepasludināja par Rietumromas ķeizaru, bet izveidoja ģermāņu karalisti Itālijā un kļuva par tās karali. Barbari Romiešu zemēs ienāca kā karotāji. Viņi aizņēma tukšās, nevienam nepiederošās zemes vai, izmantojot iekarotāju tiesības, vienkārši atņēma romiešiem daļu aramzemes. Barbaru valdnieku rokās nonāca arī Rietumromas imperatora īpašumi provincēs.
Daudzus romiešu sasniegumus barbari vienkārši neprata izmantot. Celtnes un tilti sabruka, ceļi netika laboti. Kaut arī ģermāņu valdnieku vidū bija izglītoti cilvēki, kopējais izglītības līmenis pazeminājās.
Svarīgi!
Pāris gadsimtu laikā Eiropas politiskā karte pilnīgi izmainījās. Rietumromas impērija bija sagrauta. Itālijā un tās provincēs izveidojās barbaru valstis. Rietumromas impērijas bojāeju uzskata par seno laiku vēstures beigām.
Huņņi
Par huņņiem sauca klejotāju ciltis, kas 4. gs. vidū atstāja savas teritorijas Āzijas austrumos un virzījās uz Melnās jūras piekrastes zemēm.
Ar savu izskatu, paražām, dzīvesveidu viņi biedēja visu Eiropu. Huņņi sakāva gotu karaspēku un izveidoja valsti. Tās valdnieku Atilu viņa cietsirdības dēļ laikabiedri dēvēja par „Dieva rīksti”. 451. gadā Katalaunas laukos romiešu, gotu un franku spēkiem izdevās huņņus sakaut. Pēc Atila nāves 453. gadā huņņu valsts sabruka.
Romiešu vēsturnieks Tacits par ģermāņiem (98)
Zeme gan ir izskata ziņā diezgan nevienāda, bet vispāri pilna drausmīgu mežu vai nejauku purvu. (..) Sējumi tur aug labi, augļu koki nepadodas, lopu – daudz. (..) Robežai tuvāki (ģermāņi) tomēr prot tirdzniecības sakaru dēļ cienīt zeltu un sudrabu un atzīst un izraugās dažus mūsu monētu veidus; zemes iekšienē pa vecam turas pie vienkāršākās preču apmaiņas. (..)
Nekur ģermāņu ciltis nedzīvoja pilsētās un pat negrib labprāt dzīvot vienkopus. Viņi dzīvo sadalījušies un izklaidus, kur iepaticies avots, lauks vai mežs. Ciemus ceļ ne pa mūsu paražai: katrs savam namam visapkārt atstāj brīvu laukumu vai nu kā nodrošinājumu pret ugunsgrēku gadījumiem, vai aiz nemākulības namu celšanā. Nelieto viņi pat ne plēstu akmeņu, ne ķieģeļu: visu ceļ no bezveida baļķiem bez izskata un jaukuma. (..)
Valdniekus tie izraugās no dižciltīgiem, vadoņus – no vīrišķīgiem. Bet valdnieku vara nav neierobežot vai patvaļīga. Un vadoņi vairāk nekā ar pavēli panāk ar labu paraugu. (..) Kad tie ir devušies kaujās, kauns ir virsaitim tikt pārspētam drosmē, kauns pavadoņiem – netikt līdzi virsaitim. (..)
Ja dzimtā zeme atrodas ilga miera vai bezdarbības sastingumā, daudzi no dižciltīgiem jaunekļiem paši uzmeklē tās ciltis, kam ir kāds karš, jo mierīga dzīve šai tautai netīk un briesmās ir vieglāk gūt slavu, bet lielu pavadoņu skaitu var uzturēt tikai ar varas darbiem un karu. (..)