Rūpniecības apvērsuma laikā Anglijā daudzi lauku iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi pilsētās un kļuva par fabriku strādniekiem. Sākās strauja urbanizācija. Īsā laikā pilsētnieku skaits divkāršojās un pat trīskāršojās. Šādi pieauguma tempi nesa sev līdzi lielas pārmaiņas.
Urbanizācija - rūpniecības un iedzīvotāju koncentrācija lielās pilsētās; pilsētnieku skaita palielināšanās un laucinieku skaita samazināšanās.
Svarīgi!
Daudzi laukos dzīvojošie pārcēlās uz pilsētu paši pēc savas gribas, bet daudziem vajadzēja doties uz pilsētu piespiedu kārtā, jo, ieviešoties jaunai tehnikai, cilvēku roku darbu laukos vajadzēja arvien mazāk.
Parasti strādnieki dzīvoja mājokļos, kuri piederēja fabriku īpašniekiem un kuru izmantošana izmaksāja dārgi. Nebija reti gadījumi, kad mazā divistabu dzīvoklī dzīvoja 2 ģimenes, astoņi un vairāk cilvēku. Algas bija mazas un dzīves apstākļi trūcīgi. Daudzi strādnieki dzīvoja graustos, pagraba dzīvokļos bez mēbelēm, aukstumā un mitrumā.
Metalurģiskā rūpnīca Šefīldā 19. gs. vidū.
19. gs vidus rūpniecības pilsēta bija neveselīga vieta dzīvošanai. Tā bija netīra, bez kanalizācijas un ūdensvada. Visas fabrikas darbojās, izmantojot ogļu kurināmo. Simtiem skursteņi dienu un nakti izmeta kvēpus, dūmus un sīkus ogļu gabaliņus pilsētā. Biezi, melni dūmi un ogļu putekļi klāja visas iespējamās vietas gan ārpus dzīvojamām mājām, gan to iekšpusē.
Anglijas iedzīvotāju izvietojums pilsētās un laukos
 1801. gads |  1841. gads |
 1851. gads |  1881. gads |
20. gs. amerikāņu vēsturnieki par Eiropas pilsētām 19. gs. vidū:
Anglijas pilsētu kvartālos nav ne bruģa, ne kanalizācijas, ne notekcauruļu. Atkritumi un visādi draņķi izmesti uz ielas, kur sadalās un pūst. Ik uz soļa smird sastāvējušās peļķes, samaitādamas gaisu arī ļaužu mitekļos, izraisīdamas sērgas un apdraudēdamas visu pilsētas iedzīvotāju veselību.
Parīzē, kur ūdensapgāde bija teju labākā visā Eiropā, pilsētnieki nomazgāties vannā varēja atļauties labi ja 2 reizes gadā.
Mančestrā vairāk nekā 2/3 dzīvokļu vispār nebija tualetes.
Ceļotāju vērojumi Anglijas pilsētā Lidsā (1848)
Pilsēta izskatās kā milzīgs mežonīgas netīrības apgabals. Tā ir briesmīga vieta daudziem cilvēkiem. Nabadzīgie strādnieki saspiesti dzīvo dubļainās ielās, arī pagalmi ir tumši un netīri. Mājās nav ūdensvada. Uz vairākām ģimenēm ir viena tualete. Tikai dažās ielās ierīkoti notekkanāli. Nāvējošas infekcijas – tuberkuloze, tīfs un holera – ir parasta parādība. Pilsētā ir ļoti augsta iedzīvotāju mirstība.
Pagraba mājoklis.
Laikabiedra atmiņas (19. gs. 20.-30. gadi)
Kartupeļi bez sāls, zupa ar rupjmaizi, nepieciešamības gadījumā ar taukiem, auzu tume, šad un tad klimpas. Pat pārtikušākie labi ja reizi nedēļā uz sava galda redz gabalu svaigas vai kūpinātas gaļas, bet cepešus lielākā daļa pazīst tikai no pasakām. Es esmu redzējis rajonus, kur virs galda karājas pie istabas griestiem auklā piestiprināta siļķe, un kartupeļu ēdāji to padod cits citam, lai nedaudz pierīvētu kā garšvielu (sāls vietā).