5. Rūpniecības apvērsums 19.gs. Eiropā

Eiropas austrumos un dienvidos industrializācija sākās 19. gs. otrajā pusē un tās tempi bija daudz lēnāki nekā Rietumeiropā. Atšķirības noteica valstu attīstība, jo Austrumeiropa bija nostabilizējusies kā pārtikas un lauksaimniecības preču ražotāja un eksportētāja. Rietumeiropas valstīs pieprasījums pēc pārtikas precēm nemitīgi pieauga, tāpēc, lai palielinātu ražošanu Austrumeiropā, uzlaboja lauksaimniecības tehniku. Tādējādi sākumā industriālā revolūcija šajā reģionā skāra galvenokārt laukus. Turklāt lielākajās agrārvalstīs pastāvošā dzimtbūšana ierobežoja vai pat nepieļāva cilvēku brīvu pārvietošanos. Tāpēc nevarēja rasties brīvais darbaspēks, kas ir rūpniecības apvērsuma pamatnoteikums.

Dzimtcilvēku darbs lauksaimniecībā nebija efektīvs, jo nebrīvie cilvēki nebija ieinteresēti strādāt labāk un vairāk, tāpēc, ka visi ienākumi tāpat palika zemes īpašniekam. Lai atbrīvotos no šiem kavēkļiem, 19. gs. vidū vairākās valstīs tika pieņemti likumi, kas atcēla dzimtbūšanu. Krievijā dzimtbūšanu atcēla 19. gs. 60. gados.

Līdz 19. gs. sākumam lielākā daļa vācu zemnieku bija muižnieku atkarībā. Tikai 1811. gadā Prūsijā notika zemnieku brīvlaišana. Zemnieki ieguva personisko brīvību, bet zeme paliku muižnieku īpašumā.

 
Līdz pat 19. gs. vidum galvenās preču ražotājas bija amatnieku darbnīcas. Lai sekmētu rūpniecības attīstību un tirdzniecību, 1824. gadā 18 vācu zemes noslēdza Muitas savienību..

 
1835. gadā sāka darboties pirmā dzelzceļa līnija. Tās veicināja vācu zemju savstarpējo sakaru attīstību. Izejvielām bagātajā Reinas apgabalā sāka attīstīties metalurģiskā rūpniecība. Biezi apdzīvotajā Silēzijas apgabalā attīstījās tekstilražošana. Prūsijas galvaspilsēta Berlīne kļuva par vācu zemju mašīnbūves centru.

 

 

Gadsimta sākumā lielākā Francijas iedzīvotāju daļa bija sīkzemnieki, kas negrasījās pamest savu nodarbošanos un pārcelties uz pilsētām, lai kļūtu par strādniekiem. Preču ražošanā dominēja mājsaimniecība un manufaktūras. Satiksme bija vāji attīstīta. Jūras ostas atradās tālu cita no citas, tās nesavienoja ceļi. Pastāvēja noteikumi, kuri ierobežoja kuģa kravu pārvadājumus. Trūka kurināmā resursu un izejvielu. Francijas aristokrāti atbalstīja tradicionālo saimniekošanas veidu un negribēja ieguldīt līdzekļus rūpniecības attīstībā.

 
19. gs. pirmajā pusē situācija mainījās, radās pirmās fabrikas, sāka attīstīties rūpnieciskā ražošana. No 1815. gada līdz 1830. gada dzelzs kausēšanas apjomi bija dubultojušies. Transportā notika izmaiņas, jo dzelzceļš sāka konkurēt ar cita veida kravu pārvadājumiem. 1849. gadā bija uzbūvēti 2000 km dzelzceļa. 1848. gadā darbojās 5000 tvaika mašīnas.

 
Šajā laikā Parīze sāka veidoties par apģērbu un apavu ražošanas centru.

 

Gadsimta sākumā Krievija bija agrāra valsts, kurā saglabājusies dzimtbūšana. 80 procenti no 68 miljoniem iedzīvotāju bija dzimtcilvēki. Lauksaimniecībā tika izmantota piektā daļa zemes. Krievijā bija neliels pieprasījums pēc precēm, jo lielākā iedzīvotāju daļa bija nabadzīgi.

 
Manufaktūrās un rūpnīcās lielākā daļa strādājošo parasti bija dzimtcilvēki. Kokvilnas ražošanā dominēja uzņēmumi, kuros izmantoja tikai roku darbu. Šajā laikā visvairāk attīstīta bija tekstilrūpniecība, kurā strādāja vairāk nekā 2/3 no visiem rūpniecībā nodarbinātajiem.

Atšķirībā no Rietumeiropas Krievijā industriālo revolūciju centās sekmēt valsts. Par attīstītu dzinēju kļuva dzelzceļu būve, kurā valsts ieguldīja lielus naudas līdzekļus. 1891. gadā sāka būvēt dzelzceļu no valsts Eiropas daļas centrālajiem rajoniem un Urāliem cauri Sibīrijai uz Tālajiem Austrumiem – Transibīrijas dzelzceļa maģistrāli.

 

 

Garākā dzelzceļa maģistrāle (9332 km) bija gatava 1904. gadā. Dzelzceļam, kas pirmo reizi savienoja Krievijas rietumus ar Kluso okeānu, bija izšķiroša nozīme valsts modernizācijā un ekonomikas attīstībā. Ar tās palīdzību varēja uzsākt Sibīrijas un Tālo Austrumu apgabalu apgūšanu. Jauniem preču noieta tirgiem un izejvielu avotiem Austrumāzijā vajadzēja iekustināt Krievijas ekonomiku.