Rūpnīcu īpašnieki. Strādnieki. Vidusšķira
Rūpniecības attīstības gaitā lielas pārmaiņas notika sabiedrībā. Sākās noslāņošanās, saasinājās šķiru pretrunas. Radās jaunas lielas ļaužu grupas, kuras apzinājās savu piederību vidusšķirai un proletariātam.Šķiras – lielas sabiedrības grupas, kuru piederīgajiem ir noteikta vieta ekonomikā un līdz ar to pretējas interese un atšķirīga pozīcija sociālajos konfliktos.
Proletariāts – algotie strādnieki.
Tehnikas sasniegumu ieviešanas rezultātā darbs kļuva ražīgāks. Rūpnīcu īpašnieki vēlējās iegūt arvien lielāku peļņu no saviem uzņēmumiem, tādēļ pastiprināja strādnieku ekspluatāciju. Mašīnas kļuva arvien labākas, to apkalpošanai vajadzēja mazāk cilvēku, tāpēc radās bezdarbs un grimšana nabadzībā.
Strādnieku šķira nebija viendabīga. Vissliktāk klājās maz apmaksātiem melnstrādniekiem, kuri veica pašu vienkāršāko, netīrāko un smagāko darbu. Melnstrādnieka galvenās rūpes bija kaut cik paēst un pabarot savu ģimeni. Ar nopelnīto labi, ja pietika, lai nenomirtu badā un nestaigātu kails.
Berlīnes strādnieku ģimene. 1890. g. Šajā istabā gatavoja ēst, dzīvoja un gulēja.
Nekvalificētie strādnieki atradās nedaudz labākā situācijā. Šīs kategorijas strādājošie bija visvairāk, viņu ienākumi bija nedaudz lielāki nekā melnstrādniekiem. Tie bija krāvēji, ostu strādnieki.
Kvalificētiem strādniekiem klājās salīdzinoši labāk. Viņi bija mazizglītoti, bet apguvuši labas iemaņas darbā ar tehniku. Viņu ienākumi bija lielākie strādnieku vidū. Tekstilstrādnieki, fabriku darbinieki un citi kvalificētie strādnieki varēja atļauties labāku uzturu un drēbes, un, lai arī nelielu, bet atsevišķu dzīvokli savai ģimenei.
Tomēr visiem strādniekiem bija daudz kopīga. Līdz 19. gs. vidum darba diena ilgums bija 12–14 stundas. Strādnieki bija pilnībā atkarīgi no rūpnīcu īpašniekiem, nebija neviena organizācija, kas aizstāvētu viņu interese. Darba apstākļi šahtās un fabrikās bija smagi, neviens nedomāja par strādnieku veselību un dzīvības aizsargāšanu. Bieži bija saindēšanās gadījumi ar indīgām gāzēm, nelaimes un nāves gadījumi.
Strādniekiem bija grūti iekļūt vidusšķirā, jo nabadzības dēļ viņi nevarēja apmaksāt savu bērnu izglītošanu. Tieši izglītība bija viens no faktoriem, kas atšķīra strādniekus no vidusšķiras. Vidusšķiras pārstāvji rūpējās par savu bērnu nākotni, deva tiem labu izglītību un palīdzēja sameklēt labi apmaksātu darbu. Bieži tēvs atstāja savu uzņēmumu dēlam vai znotam.
Angļu ārsta ziņojums 1840. gadā
Tie, kuri garas stundas bija spiesti strādāt neērtās pozās pie mašīnas, iedzīvojās mugurkaula un skeleta deformācijās. Izplatīta kaite bija paplašinātas vēnas un plakanā pēda. Rūpnīcu sistēma radīja milzum daudz kroplību. Raktuvju strādnieku dzīvību un veselību nemitīgi apdraudēja plaušu kaites un acu infekcijas.
20. gadsimta amerikāņu vēsturnieki
Parasti valda uzskats, ka pie vidusšķiras piederēja tirgotāji un veikalnieki, tomēr reāli pastāvēja daudz sīkāks iedalījums. Viens nogrupējums bija rūpnieku dinastijas. Otrs – finansisti. Trešais – uzņēmēji. Ceturtais – tehniķi. Vēl jāpiemin birokrāti, pēc kuriem auga pieprasījums tur, kur valsts bija izlēmusi koriģēt industrializācijas gaitu un virzienu.
Vienlaikus pie vidusslāņa piederēja tradīcijām bagātu arodu pārstāvji, jo sevišķi juristi, bez kuru pakalpojumiem nekādi nevarēja iztikt. Apjomīgs grupējums bija pārvaldnieki un klerki, kuri rūpējās par to, lai industrializācija un naudas ekonomika vērstos plašumā. Pie vidusslāņa likumsakarīgi piederēja arī visu iepriekš minēto ļaužu ģimenes locekļi.