4. Fašisms Itālijā

Pirmo pasaules karu Itālija beidza uzvarētājvalstu pusē un kopā ar lielvalstīm piedalījās Parīzes Miera konferencē.

 

 
Neskatoties uz to, ka Parīzes miera konferencē Itālija ieguva Austroungārijas teritorijas – Triesti, Istriju, Trentīno un Dienvidtiroli, tā jutās kā zaudētāja uzvarētāju komandā.

 
Itālijā 20. gs. 20. gadi iezīmē krīzi, bezdarba pieaugumu un strādnieku kustību aktivizēšanos. Tautā pieauga neapmierinātība ar kārtību valstī. Aktivizējās gan labējie, gan kreisie politiskie spēki.

 

1919. gada parlamenta vēlēšanās otru lielāko balsu skaitu ieguva Sociālistiskā partija (visvairāk ieguva liberāļi).

 
1920. gada septembrī Sociālistiskās partijas vadībā valstī notika streiks. Strādnieki sagrāba fabrikas un rūpnīcas. Īpašnieki uzņēmumos netika ielaisti. Virs ieņemtajām ēkām plīvoja sarkanie karogi. Uzņēmumus sāka pārvaldīt strādnieku izveidotas fabriku un rūpnīcu padomes. Piemēram, no „Fiat” rūpnīcas izbrauca mašīnas ar piecstūrainām zvaigznēm, sirpi un āmuru uz kravas kastēm.
 

Bailes no sociālistiskās revolūcijas, īpašumu zaudēšanas un neapmierinātība ar valdību aktivizēja labējo politisko spēku darbību. Daudzi Itālijas iedzīvotāji, īpaši lielie zemes īpašnieki, uzņēmēji, tirgotāji, inteliģence, studenti, karavīri un kara veterāni, visas cerības saistīja ar Benito Musolīni un viņa 1919. g. dibināto „Cīņas savienību” (Itāļu val. fasci di combattimento. No vārda fascio – kopa, savienība veidojies nosaukums „fašisms”).

 
Vārds fascio itāliešu valodā nozīmē saišķis vai apvienība. Tā saturiskā izcelsme saistīta ar Seno Romu, kur fascijas - rīkšu saišķis ar vidū iespraustu cirvi simbolizēja vienotību un augstāko ierēdņu varu. Musolīni laikā Itālijā fascijas kļuva par valsts varas simbolu un bija attēlotas Itālijas karogā.

 

Fašisms sevi pretstatīja gan liberālajam kapitālismam, gan marksismam un komunismam.

 

Benito Musolīni

 

 

Fašistu popularitāte strauji auga. 1919.g. fašistu partijā bija 17 000 biedru, bet 1921.g. – 310 000.
Fašisti pielietoja teroristiskas metodes, lai izrēķinātos ar pretiniekiem.

Musolīni pieprasīja, lai viņam ļauj sastādīt valdību, citādi viņš varu sagrābšot ar spēku. Valdošās aprindas vilcinājās. Četras fašistu kolonnas no dažādām pusēm iegāja galvaspilsētā. Piekāpdamies šīs demonstrācijas priekšā, Itālijas karalis Viktors Emanuels III piedāvāja Musolīni kļūt par valdības galvu. Sākotnēji Musolīni nodibināja koalīcijas valdību, bet turpmāko četru gadu laikā nodibināja diktatūru. Karalis Viktors Emanuels III troni saglabāja līdz 1946. gadam, bet reālas varas viņam vairs nebija.

 

Viktors Emanuels III

 

Valdībai tika piešķirtas neierobežotas pilnvaras atjaunot kārtību un izdarīt reformas.

Sociālistu partijas līderis Džakomo Mateoti uzstājās parlamentā ar runu, kurās atmaskoja fašistu mahinācijas vēlēšanu kampaņas laikā. Viņš zināja ar ko riskē, jo, atstājot parlamentu, teica: „Varat gatavot man nekrologu”. Dažas dienas vēlāk pēc Musolīni pavēles Mateoti tika zvērīgi nogalināts.
 

Visa vara atradās viņa rokās. Īpaša uzmanība tika pievērsta jaunatnes ideoloģiskai audzināšanai. Jaunieši tika apvienoti fašistiskās jaunatnes organizācijās.

 
Lai iegūtu Romas katoļu baznīcas atbalstu, skolas ieviesa obligātu reliģijas mācīšanu.

Tādējādi tika atrisināts konflikts, kas jau kopš 19. gs. pastāvēja starp katoļu baznīcu un Itālijas valsti. Vatikāns tika atzīts par neatkarīgu valsti, savukārt baznīca atzina Itālijas karalisti un fašistisko diktatūru.

 

Tika izdota „Darba harta”, kurā bija deklarēta valsts iejaukšanās darba organizācijā un atteikšanās no šķiru cīņas.
1926. g. tika izdots likums par arodbiedrību un darba devēju apvienošanu korporācijās. Tika nodibinātas 22 korporācijas. Tā bija Musolīni  korporatīvās valsts ideja, kas sludināja saskaņu starp strādniekiem un uzņēmējiem. Visiem bija obligāti jāiestājas arodbiedrībās. To uzdevums bija nevis aizstāvēt strādnieku intereses, bet palīdzēt darba organizēšanā. Streiki tika aizliegti. Ekonomisko uzplaukumu šāda sistēma neveicināja. Tās uzdevums bija palīdzēt diktatūrai kontrolēt saimniecisko dzīvi.

  

Fašistu diktatūras gados ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums Itālijā bija zemākais 20. gs. – tikai 1,8 %. Lai samazinātu bezdarbu, tika organizēti sabiedriskie darbi. Fašisti plaši reklamēja savus saimnieciskos sasniegumus. Tika uzcelti jauni kanāli, tilti, nosusināti purvi. Tomēr iedzīvotāju dzīves līmenis neuzlabojās. Tauta arvien vairāk izrādīja neapmierinātību ar fašistisko diktatūru, bet Musolīni centās to noslāpēt ar ārpolitiskām aktivitātēm.

1935. g. ar iebrukumu Abesīnijā (Etiopijā) Musolīni sāka īstenot savus ārpolitiskos plānus.

 

 
B. Musolīni kopā ar Ā. Hitleru