3. Staļina režīms Padomju Savienībā

1922. gadā J. Staļins kļuva par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru un pakāpeniski nostiprināja savas pozīcijas partijas virsotnē.
 

Laikā no 1917. līdz 1922. gadam Ļeņins bija partijas un līdz ar to visas Krievijas vadonis. 1922. gadā viņš saslima un 1924. gadā nomira. Viņa ķermenis tika iebalzamēts un novietots mauzolejā Sarkanajā laukumā, kas vēlāk kļuva par komunistiskā režīma kulta vietu. Petrograda tika pārdēvēta par Ļeņingradu. Ļeņina darbi tika pasludināti gandrīz vai par svētajiem rakstiem. Par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem padomju izglītības sistēmā kļuva audzināšana ar Ļeņina dzīves un darbības paraugu. Visus partijas biedrus, komjauniešus un pat bērnu organizāciju biedrus sauca par ļeņiniešiem.

Ļeņins tika padarīts par atdarināšanas cienīgu ideālu. Tika idealizēti viņa mērķi, politika un personība.

 

 

Pēc Ļeņina nāves partijā sākās nežēlīga cīņa par varu. Līdz 1926. gadam valdīja Josifa Staļina, Grigorija Zinovjeva un Ļeva Kameņeva „triumvirāts”. Viņi visi cīnījās pret Trocki, bet galvenā cīņa notika starp Staļinu un Trocki.

Ļevs Trockis

 

Vēl pirms nāves Ļeņins nojauta iespējamās domstarpības partijas līderu vidū un par to brīdināja partijas 13. kongresa delegātus. Tomēr kongresa delegāti neievēroja šo brīdinājumu un neatcēla Staļinu no partijas ģenerālsekretāra amata. Staļins pakāpeniski atbrīvojās no visiem saviem politiskajiem konkurentiem un nodibināja vienpersonisku varu. 1929. gadā Trocki izraidīja no PSRS (1940. gadā Staļina sūtīts aģents viņu nogalināja), Kameņevu un Zinovjevu apvainoja opozīcijā, izslēdza no partijas un safabricētas apsūdzības pamata notiesāja uz nāvi. Tā pakāpeniski Staļins atbrīvojās no visiem konkurentiem un to vietā iecēla uzticamus cilvēkus.

Augšgalā atradās Komunistiskās partijas vadonis Staļins un augstākā politiskā vadība – partijas CK (centrālā komiteja), zemāk – birokrātiskais partijas un valsts aparāts, bet apakšā – tiešie pavēļu izpildītāji. Vara no augšas uz leju tika realizēta bezierunu pavēļu formā. Valstī valdīja Staļina personības kults. Visi nopelni tika piedēvēti viņam.
 

Staļins

  

Staļinam nebija pieņemama jaunā ekonomiskā politika, jo tā sniedza cilvēkiem pārāk lielu rīcības brīvību. 1931. gadā Staļins paziņoja, ka valsts par 50 līdz 100 gadiem atpaliek no attīstītajām valstīm. Šī atpalicība jāpārvar desmit gados. Valsts ekonomika tika pārvērsta par cīņas fronti.

 

1932. gadā PSRS ieviesa pasu sistēmu, bet zemniekiem pases nedeva. Tiem bija liegta iespēja brīvi pārvietoties. Tā bija savdabīga dzimtbūšana, jo zemnieks bez augstāku amatpersonu atļaujas nevarēja atstāt savu dzīvesvietu.

 

Tikmēr industrializācija virzījās uz priekšu. 1. piecgadē uzcēla 1500 jaunus rūpnieciskos uzņēmumus. Uzņēmumi tika apgādāti ar ārzemēs iepirktām iekārtām, bet to atdeve bija nepietiekama, jo trūka profesionāli sagatavotu strādnieku. Nereti sīku bojājumu dēļ iekārtas stāvēja neizmantotas. Tā, piemēram, stāvēja un rūsēja amerikāņu virpošanas darbagalds, kas maksāja 25 000 dolāru, bet salabošana maksāja vien 50 dolārus.

 

Arī pirmo piecgadu plāni bija noteikti nereāli. Par plānu neizpildi draudēja cietums, tad uzņēmumu vadītāji bieži pārspīlēja rādītājus.

Pakāpeniski tomēr PSRS rūpnieciskā ražošana pieauga. PSRS no agrāras valsts bija kļuvusi par industriālu valsti, bet tas notika uz zemnieku rēķina, izmantojot politieslodzīto darbaspēku.

 

Tā bija nometņu sistēma, uz kurieni izsūtīja visus valsts ienaidniekus. Pēc uzbūves un nežēlīgo izturēšanos pret ieslodzītajiem neatšķīrās no vēlākām nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēm.

Sākumā nometnēs nokļuva boļševiku politiskie pretinieki un Krievijas inteliģence – inženieri, ārsti, agronomi, mākslinieki.
20. un 30 gadu mijā masveida izsūtīšanai pakļāva zemniekus.
 

Sieviešu baraka koncentrācijas nometnē

 

Nežēlīgs terors sākās pēc 1934. gada 1. decembra, kad Smoļnijā tika nogalināts Ļeņingradas partijas organizācijas vadītājs, CK (Centrālās Komitejas) sekretārs S. Kirovs. Viņš bija populārs gan partijas aprindās, gan tautas vidū, tādējādi viņš bija Staļina konkurents. Par to liecināja arī vēlēšanu rezultāti. 1934. gada partijas 17. kongresā, balsojot par CK sastāvu pret Staļinu nobalsoja 292, bet pret Kirovu tikai 3. Vēlēšanu rezultātus pēc Staļina rīkojuma pārlaboja, paziņojot, ka gan pret Staļinu, gan pret Kirovu nobalsojuši tikai 3 kandidāti. Tautai Kirova slepkavība tika pasniegta kā sociālisma ienaidnieku darbība. Izmeklēšana un tiesas process kļuva formāls. Valstī tika radīta baiļu un naida atmosfēra. Ar apcietinātajiem un viņu ģimenes locekļiem neviens nedrīkstēja uzturēt sakarus. Sievām ieteica pēc iespējas ātrāk panākt šķiršanos, bet bērniem – atteikties no vecākiem. Piemēram, kad tika apcietināts Maskavas kāda rajona partijas sekretārs ar sievu, viņu 13 gadus veco meitu piespieda uzstāties pionieru sapulcē un pieprasīt savu vecāku, kuri apsūdzēti par spiegošanu, nošaušanu.

Gan vadošajiem partijas darbiniekiem, gan armijas komandieriem, gan vienkāršajiem pilsoņiem izvirzīja dažādas apsūdzības:

 

 

Pēc satura tā bija viena no demokrātiskākajām konstitūcijām pasaulē, bet pēc būtības tā bija „konstitūcija uz papīra”, jo tās principi netika realizēti dzīvē.