7. Karadarbība 1941. - 1942.g.

Pastāv arī uzskats, ka Padomju Savienībai bija plāni par karošanu rietumos un Staļins gatavojās karam ar Vāciju, bet Hitlers viņu apsteidza. PSRS vadītājs stūrgalvīgi ignorēja izlūku informāciju par gaidāmo Vācijas uzbrukumu, viņam kara sākums bija pārsteigums.

Sarkanās armijas divīzijas nebija pilnībā nokomplektētas

Kara pirmajās dienās PSRS faktiski bija palikusi bez vadības, Sarkanā armija cieta milzīgus zaudējumus. Vācu aviācija iznīcināja lielāko daļu padomju lidmašīnas lidlaukos, nepieļaujot to pacelšanos.
 

 

 

Vienīgais ceļš, pa kuru varēja piegādāt cilvēkiem pārtiku un izvest nelielu daļu pilsētas iedzīvotāju, bija pa Lādogas ezeru. Bada, sala un apšaudes rezultātā bojā gāja ap 650 000 ļeņingradiešu.

 
Hitlers nebija novērtējis padomju valsts spēju pretoties. 1942. g. sākumā ar pilnu jaudu sāka strādāt visi uz PSRS iekšieni evakuētie militārie rūpniecības uzņēmumi. 1942. gada pavasarī Hitleram ziņoja, ka katru dienu Urālu tanku rūpnīca saražo 500 – 600 tanku, un to skaitā par labāko tanku atzīto T – 34.
 

 

PSRS koncentrēja visu rūpniecisko potenciālu, izejvielu ieguvi, strādnieku resursus, lai uzvarētu Vāciju. Vācu cerības uz drīzu uzvaru nepiepildījās, un „zibenskarš” draudēja pārvērsties par ilgu, mokošu cīņu.

 
1941. un 1942. gada mijā vērmahta kara mašīna tika apturēta pie Maskavas. Maskavas kauja norisinājās no 1941. g. oktobra līdz 1942. g. februārim. Sākotnēji krievi pie Maskavas aizstāvējās, bet vēlāk pārgāja pretuzbrukumā. Rezultātā PSRS armija spēja atsviest vāciešu un paglābt Maskavu no krišanas.

 
1942. gada sākumā Hitlers plānoja jaunu uzbrukumu Austrumu frontē. Viņa mērķis bija Kaukāza naftas krājumi un Volgas lejteces atslēga – Staļingrada. Vācu armijas sagrāves pie Staļingradas kļuva par lūzuma punktu ne tikai PSRS un Vācijas karā, bet visā Otrā pasaules kara gaitā.
 

Padomju virspavēlniecība šai kaujai mobilizēja visus iespējamos resursus.
 

Staļingradas kauja

 

1942. . 7. decembrī Staļins izdeva pavēli „Ne soli atpakaļ! Aiz Volgas mums zemes nav, Volgai ir tikai viens krasts”. Bija svarīgi noturēt gan stratēģisko transportu mezglu, kas savienoja valsts centrālos rajonus ar Kaukāzu un Kaspijas jūru, gan pilsētu ar lielajām militārajām ražotnēm, jo evakuēt tās vairs nebija iespējams. Staļingrada bija liels rūpniecības centrs, bieži kaujas risinājās rūpnīcu korpusu iekšienē, kur ēkas vienā galā bija padomju pozīcijas, bet pretējā – vācu karavīri.

 

1942. g. 19. novembra izšķirošais Sarkanās armijas pretuzbrukums bija vērsts tieši pret šīm Vācijas sabiedroto vienībām, kuras padevās jau pirmajās kaujas dienās. Sarkanās armijas labā strādāja arī „Ģenerālis ziema” – 1942. – 1943. gada ziema bija ļoti barga. 20 un vairāk grādu salā vācu armija bija no kaujām nomocīta, daudzi karavīri saaukstējās, saslima, apsaldējās un pat nosala. Armijas apgāde bija apgrūtināta, trūka pārtika un ieroči.

 

1942. g. 23. novembrī vairāk nekā 300 000 vīru lielā ģenerālfeldmaršala Frīdriha Paulusa komandētā 6. armija, kuras uzdevums bija ieņemt Staļingradu un pēc tam doties Kaukāza virzienā, nonāca aplenkumā.

 
1943. gada sākumā tās stāvoklis kļuva arvien bezcerīgāks, un 31. janvārī F. Pauluss izšķīrās par kapitulāciju. Ceturtdaļmiljons novārgušu vācu karavīru tika ielenkti Staļina vārdā nosauktās pilsētas drupās un saņemti gūstā.

 

Pēc šis kaujas situācija mainījās – nu apdraudēta bija nevis Padomju Savienība, bet gan Vācijas pastāvēšana.

 
1944. gada janvārī tika pārrauta 900 dienu ilgusī Ļeņingradas blokāde. 
 

Staļingradas kaujai veltītais memoriāls