8. Rasu politika nacistiskajā Vācijā

Nacistu pasaules uzskata būtiska sastāvdaļa bija rasisms un antisemītisms.

  

Lai saliedētu Vācijas tautu ap savu partiju, nacistu propaganda prasīja aizsargāt „asinis un zemi”, visādi dēmonizēja ebreju tēlu un apgalvoja, ka, ebrejiem klātesot, neizdosies uzcelt „tīru”, ģermāņu tradīcijās ieturētu āriešu Vāciju un Jauno Eiropu. Par nepilnvērtīgām, rases tīrību un režīma apdraudošām iedzīvotāju grupām nacisti vēlāk pasludināja arī garīgi slimos cilvēkus, homoseksuālistus, čigānus un Jehovas lieciniekus (no protestantisma atšķēlusies sekta, dibināta 1874. g.), kurus vajāja un iznīcināja pēc šīs vienas pazīmes.

 
Līdz ar nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā Vācijā tika īstenota pret ebrejiem vērsta politika un nacistu rasisma doktrīna tika iestrādāta likumdošanā.

 
1935. gadā tika pieņemti Nirnbergas likumi, kas atņēma ebrejiem Vācijas pilsonību un ieviesa daudz dažādu diskriminējošu aizliegumu. Sākās genocīds pret Vācijas ebrejiem.

 
1938. gada 10. novembrī notika lielākais pret ebrejiem vērstais grautiņš, kas iegājis vēsturē ar nosaukumu „Kristāla nakts”, jo pēc šī grautiņa visas ielas bija kā nosētas ar ebreju veikalu un namīpašumu izsisto vitrīnu un logu lauskām.

 

"Kristāla naktī" iznīcināta ebreju sinagoga
 

Vienas nakts laikā gāja bojā vairāki simti ebreji, tika izpostīti vairāk nekā 7000 ebrejiem piederoši veikali, dedzinātas sinagogas visā Vācijas teritorijā. Ebrejiem pašiem nākamajā dienā ne tikai bija jānovāc postījumi, bet viņiem tika pieprasīts „vainas izpirkums” 1 miljarda marku apmērā. Pēc „kristāla nakts” tika aizliegtas un slēgtas ebreju organizācijas un iestādes, viņus pastarpināti novēroja drošības policija. Aptuveni 30 000 ebreju ieslodzīja koncentrācijas nometnēs. Valsts sāka sistemātiski atsavināt ebreju īpašumus. Spiediena mērķis bija panākt ebreju izceļošanu no Vācijas. Nākamajos desmit mēnešos pēc „Kristāla nakts” izceļoja vairāk nekā 100 000 cilvēku.

 

Daudzas valstis realizēja tā saukto slēgto durvju politiku un neizsniedza ebrejiem ieceļošanas vīzas. Tikai 1939. gada pavasarī izdevās noorganizēt 11 000 bērnu uzņemšanu Anglijā un citās valstīs.

 

1. aprīlī tiek noorganizēta boikota diena, kas vērsta pret ebreju veikalu īpašniekiem, advokātiem, ārstiem, profesoriem, skolotājiem, klases un studiju biedriem. Vācijā tautas uzskaitē katram iedzīvotājam obligāti bija jānorāda tautība un reliģiskā piederība.

 

15. septembrī tika pieņemti Nirnbergas likumi. Vācijā 30. gados tika pieņemti aptuveni 400 likumi, kas ierobežoja ebreju tiesības. Ebrejiem atņēma Vācijas pilsonību, aizliedza ieņemt valsts amatus, nodarboties ar uzņēmējdarbību, strādāt par tiesnešiem, augstskolu pasniedzējiem, darboties mākslas un zinātnes jomā. Ebrejus atbrīvoja no militārā dienesta. Ar likumu tika aizliegtas laulības starp vāciešiem un „svešas rases” cilvēkiem, kā arī „defektīvām personām” ar „vācu asinīm”.

 

  

1938. gads
Obligāti bija jāpiesaka visi ebreju īpašumi. Vācijas ebreju pases apzīmogoja ar lielu, sarkanu burtu – J (vācu val. Jude – ebrejs). Visām ebreju sievietēm savam neebrejiskam vārdam jāpievieno vārds Zāra un vīriešiem – Izraēls. 10. novembris bija „Kristāla nakts”. Ebreju bērniem tika aizliegts apmeklēt vācu skolas.

1939. gads
Hitlers Vācijas Reihstāgā deklarē, ka pasaules karš nozīmēs „ebreju rases likvidāciju Eiropā”. Ebrejiem jānodod dārglietas un dārgmetāli. Pēc plkst. deviņiem vakarā ebreji nedrīkstēja atrasties uz ielas. Tiem bija aizliegts iegādāties radioaparātus. Sākās Vācijas ebreju deportācija uz Poliju. Vācu okupētajā Polijas teritorijā ebrejiem uz apģērba obligāti bija jāuzšuj Dāvida zvaigzne (sešstaru zvaigzne, kas sastāv no dieviem vienādmalu trijstūriem - kopš 16. gs. tas ir jūdaisma simbols). Vēlāk arī citās teritorijās tika ieviests noteikums ebrejiem nēsāt atšķirības zīmi.

 

 

Visās Vācijas okupētajās teritorijās tika izveidots nāves nometņu tīkls. Tiek veikta masveida sieviešu sterilizācija un medicīniski eksperimenti ar ieslodzītajiem. Vācijā ebrejiem aizliedza turēt mājdzīvniekus, izmantot „āriešu” friziera pakalpojumus, iepirkties „āriešu” grāmatu veikalos. Ebrejiem bija jānodod radioaparāti, velosipēdi, ziemas apģērbi, binokļi, rakstāmmašīnas. Bērni nedrīkstēja apmeklēt arī ebreju skolas. Draudzēm bija jānodod no dārgmetāla izgatavoti kulta priekšmeti.

 
Sabiedrotie paziņoja, ka tie, kas vainojami ebreju slepkavošanā, pēc kara tiks sodīti.