Globalizācija — likumsakarīgs un objektīvs pasaules ekonomisko, tiesisko, sociālo, politisko, etnisko, reliģisko, psiholoģisko u.c. procesu mijiedarbības galarezultāts, kad pasaulē notiekošo procesu nacionālie mērogi pāraug globālos mērogos un veidojas visaptveroša starptautiska sistēma.
Starptautiskās organizācijas — organizācijas, kurās darbojās dažādu valstu pārstāvji no dažādām sociālajām grupām.
Apvienoto Nāciju Organizācija ANO — pasaules valstu organizācija, kuras mērķis ir nostiprināt mieru un drošību, veicināt valstu draudzīgas attiecības un sadarbību, mazāk progresējošu valstu attīstību un kopīgi risināt pasaulei kopējās problēmas.
Pasaules Tirdzniecības organizācija PTO — pasaules valstu organizācija, kuras mērķis ir veicināt valstu attīstību, veidojot un nodrošinot vienotu dalībvalstu saimniecisko telpu, kurā brīvi var ceļot darbaspēks, preces un pakalpojumi.
Pēdējo 200 gadu laikā tādi jaunievedumi kā telegrāfs, tvaikoņi, dzelzceļš, automobiļi, lidmašīnas, konteineru kuģi un, visbeidzot, arī datori, internets un mobilie tālruņi ir nemitīgi veicinājuši un radījuši jaunas ciešākas ekonomiskās sadarbības iespējas, mazinot attāluma nozīmi, palīdzot pārvarēt valodas un citas barjeras, tāpēc globālā līmenī var notikt aktīva preču, pakalpojumu, kapitāla, tehnoloģiju un cilvēku aprite. Šo procesu mūsdienās dēvē par globalizāciju.
Globalizācija ne tikai var nodrošināt piekļuvi citu valstu resursiem, bet arī radīt iespēju ekonomiskajai darbībai izmantot izdevīgāku politisko situāciju citā valstī vai izdevīgākus jeb mazāk stingrus ražošanas standartus. Ir gadījumi, kad lieli uzņēmumi pārceļ ražotnes uz citām valstīm, jo tās ir "tālāk no acīm" (piemēram, tajās ir zemāki sociālās vai vides aizsardzības standarti). Ja tiek pieļauta šāda situācija, rodas pamatota pretestība pret globalizāciju un valstu valdībās tiek ievēlēti politiskie spēki, kuri sola iestāties pret globalizāciju.
Globalizācija veicina valstu, uzņēmumu un iedzīvotāju ciešāku iesaisti kopējā pasaules tautsaimniecībā, ļauj valstīm vairāk pievērsties tādu produktu ražošanai, kurus vienas pašas tās nespēt radīt, bet tas savukārt rada jaunas iespējas un arī draudus. Kopumā globalizācija vairo visu iesaistīto valstu labklājību. Tomēr, ja šie globalizācijas guvumi ir pieejami tikai ierobežotām iedzīvotāju grupām vai ir balstīti uz vides degradāciju vai sociālo dempingu, sabiedrības pretestība ir neizbēgama un galu galā var novest pie tirdzniecības ierobežošanas un kopējā labklājības krituma.
Saimnieciskās saites
Preču cenas ir atkarīgas no reģiona, kurā preces tiek ražotas. Tās ietekmē ražošanas resursu cenas, darba spēka cenas, vērtspapīru un bankas pakalpojumu cenas. Saimnieciskās saites stiprina starptautiskās kompānijas, starpvalstu līgumi, dažādas tirdzniecības savienības. Šobrīd (2023. gads), lai atvieglotu tirdzniecību, EIRO tiek izmantos jau 19 Eiropas valstīs.
Politiskās saites
Apvienojoties lielvalstīm, veidojot lielvalstu savienības, kurām, vienojoties par savām interesēm, ir pievienojušās arī mazās valstis. Piemēram, ANO, Aukstā kara laikā (1945.-1991.), kad par ietekmi pasaulē cīnījās ASV un PSRS, nodrošināja sarunas starp abām pusēm un kavēja lielvalstu iejaukšanos citu valstu politikā.
Informatīvās, kultūras, zinātnes saites.
Informatīvās saites nodrošina sakaru tīkli, kas izveidoti visapkārt pasaulei. Izmantojot tos, ikviens pasaules iedzīvotājs var iegūt un publicēt informāciju, lai to uzzina cilvēki visā pasaulē. Kultūras saišu attīstību vislabāk parāda dažādi mākslu virzieni, kuros apvienojas tradīcijas no visas pasaules. Sakaru kanāli visā pasaulē ļauj iepazīties ar zinātnieku sasniegumiem, un dod iespēju sadarboties pētniekiem dažādās jomās.
Starpvalstu attiecības regulē ārpolitika, kura var gan veicināt, gan ierobežot globalizāciju. Starpvalstu attiecību veidošanu sauc par diplomātiju.
Lai īstenotu ārpolitiku, valstis izmanto vairākus instrumentus: veido ārpolitiskos dienestus, izstrādā un slēdz līgumus, pievienojas konvencijām, piedalās to izstrādāšanā, iekļaujas savienībās, starptautiskajās organizācijās, piedalās sarunās, pauž viedokli par aktuāliem notikumiem.
Ārpolitiskie dienesti
Ārpolitiskie dienesti veido pārstāvniecības citās valstīs un nozīmīgākajās organizācijās, lai aizstāvētu savas valsts iedzīvotāju intereses. Ārpolitiskie dienesti ir diplomātiskie un konsulārie.
Diplomātiskie dienesti nodarbojas ar politikas veidošanu — gatavo līgumus, politiķu tikšanās, aizstāv valstu viedokli sanāksmēs.
Konsulārie dienesti nodrošina pakalpojumus — izsniedz dokumentus, palīdz savas valsts iedzīvotājiem risināt dažādas situācijas citā valstī. Latvijā abi dienesti ir apvienoti. Ārpolitiskajā dienestā, atkarībā no prasmēm un pieredzes, piešķir pakāpes jeb rangus: zemākā ir atašejs, tad trešais, otrais un pirmais sekretārs, padomnieks, vecākais padomnieks, bet augstākie rangi ir vēstnieks, ārkārtējais pilnvarotais vēstnieks, tad ģenerālkonsulāts un konsulāts. Dažās valstīs ir goda konsuli, tiem ir piešķirtas dažas pārstāvju tiesības, bet algu goda konsuls nesaņem.
Līgumi, konvencijas, savienības, starptautiskās organizācijas, konferences, sarunas- šo dokumentu izstrādē iesaistās ārpolitikas dienestu pārstāvji un politiķi, ar saņemtu pilnvarojumu, kam piekrist, kam nē. Ja pilnvarojumu politiķi neievēro, tad parakstīto dokumentu neratificē parlamentā un tas nestājas spēkā.
Ārpolitiska rakstura paziņojumi
Gan valsts parlaments, gan prezidents, gan valstības vadītājs, gan ārlietu ministrija var sniegt paziņojumus, kuros vērtē notikumus pasaulē. Šādi paziņojumi palīdz citu valstu starptautisko organizāciju vadītājiem saprast, kāds ir konkrētās valsts viedoklis, nostāja dažādos jautājumos.