5. Objekti

Tie visi kopā raksturo vietu, par kuru paredzēts pētījums.

 

Zemnieku sētas. Tās parasti veidoja vietās, kur bija lauki un pļavas un varēja nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību. Zemnieka sētā parasti bija dzīvojamā māja, kurā uzturējās zemnieka ģimene, kūts, kurā turēja lopus, klēts, kur glabāja mantas un ražu, rija, kur kūla un žāvēja labību, šķūnis malkas un lopbarības glabāšanai, pagrabs – sakņu glabāšanai, maltuve – miltu malšanai, pirts, kuru izmantoja gan mazgāšanās nolūkos gan kā dziednīcu, pirtī parasti pasaulē nāca bērniņi. Dažās turīgākās zemnieku sētās bija arī stallis zirgiem, dzirnavas, vāgūzis, ratnīca, bitenieka namiņš.

 

  

Zvejnieku sētas. Zvejnieki savas sētas veidoja jūras krastā, kur bija ērti krastā izvilkt laivas. Mājas cēla aiz kāpām, kuras aizturēja skarbos jūras vējus. Zvejnieka sētā bija māja zvejnieka ģimenei, ēkas, parasti šķūņus,  kur glabāt un labot laivas, tīklus, zivju kūpinātava, dažkārt arī kūts lopiem un klētis lopbarības glabāšanai.

 

  

Vēl joprojām piekrastē dzīvo zvejnieki, kuri dodas jūrā, liek tīklus, murdus un nodarbojas ar sentēvu arodu – zvejniecību.

 

Muižas. Tās ir lielas saimniecības, kuras pārsvarā piederēja vācu baroniem, vai pilsētu tuvumā – bagātajiem pilsētniekiem. Muižas centrā atradās muiža, vieta kur uzturējās muižnieka ģimene, ap to parasti bija izveidots parks, bet līdzās tam kūtis, klētis, staļļi, šķūņi un citas saimniecības ēkas.

 

 

Vidrižu muiža celta ap 1870.gadu un piederējusi baroniem Budbergiem.

  

Krogi, pasta un dzelzceļa stacijas. Senāk ceļošana bija grūta un ilga vairākas dienas. Lai ceļiniekiem būtu kur paēst un pārlaist naktis, darbojās krogi lielceļu malās. Tiem blakus bija zirgu staļļi, kur padzirdīt, pabarot un atpūtināt zirgus. Arī pastu agrāk veda ar zirgiem, tāpēc veidoja zirgu pasta stacijas, kur atpūtināt zirgus, pārlaist nakti pastniekam. Kad Latvijā sāka būvēt dzelzceļus, staciju tuvumā veidojās ciemi, kur apmetās dzelzceļnieki un tie, kuri apkalpoja ceļotājus.

 

Tirgus laukumi. Cilvēkiem vienmēr ir bijis svarīgi apmainīties ar precēm, jo tur varēja iemainīt vai pārdot visu ko paši saražojuši vai izaudzējuši un nopirkt to, ko paši nevarēja izaudzēt vai iegūt, piemēram, zemnieki veda pārdot lauksaimniecības produktus un no zvejniekiem varēja nopirkt vai iemainīt siļķes un sāli. Apkārt tirgus laukumiem savas mājas un tirgotavas būvēja amatnieki un tirgotāji. Tirgus laukumi bija gan pilsētu, gan lielāku apdzīvotu vietu centros.

 

Ostas. Lielāko upju un jūras krastā veidojās ostas. Tur pirkt un pārdot varēja no tuvākas un tālākas apkaimes atbraukušie. Pie ostām veidojās noliktavas un tirgus laukumi. Lai kuģiem būtu kur piestāt, veidoja kuģu piestātnes. Jūras ostās veidoja molus – garus akmens uzbērumus, kas norobežoja ostas ūdeņus no jūras viļņiem. Uz tiem atradās bākas ar gaismām, lai norādītu, kur var iebraukt kuģi.

 

  

Māras kambari – Trīs alas gaišajā smilšakmenī (augšdaļā – lodīšu smilšakmenī) Abavas labā krasta sāngravā, apmēram 6 km augšpus Rendas un 400 m uz austrumiem no Jaunlanku mājām. Divas alas atrodas vienā gravas nogāzē, bet viena –  pretējā. Arheoloģisks piemineklis –  sena kulta vieta.

 

Baznīcas. Tās cēla kristīgo dievkalpojumu vajadzībām. Visvairāk Latvijā ir katoļu, luterāņu un pareizticīgo baznīcas. To tuvumā bija mājokļi garīdzniekiem un draudzes ļaudīm, bieži pie baznīcām bija klosteri, kuros dzīvoja mūki un mūķenes, kuri bija nodevušies garīgajai dzīvei. Pie baznīcām bieži veidojās kapsētas.

 

Sinagogas. Daudzās mazajās Latvijas pilsētās apmetās ebreji un uzcēla tur sinagogas. Ebrejiem sinagogas ir reizē lūgšanu nami un skolas. Sinagogu tuvumā parasti dzīvoja visa ebreju kopiena, bet to tuvumā veidojās arī ebreju kapi.

 

Lūgšanu nami. Ir tādas kristiešu grupas vai draudzes, kuras baznīcu vietā cēla lūgšanu namus. Vidzemē ir daudz lūgšanu namu, kuras cēla brāļu draudzes. Tie atgādina dzīvojamos namus.

 

6. attēlā: Aglonas bazilika  Aglonas bazilika ir visas katoliskās baznīcas Latvijā centrs un svētceļojuma galamērķis.

Agrākos laikmetos parasti cilvēki dzīvoja tur, kur strādāja. Senajos pilsētnieku namos pirmajā stāvā parasti bija amatnieka darbnīca, tirgotāja kantoris vai veikals. Pirms apmēram 200 gadiem cilvēki, kuru rocība to varēja atļauties, sāka apmesties ārpus pilsētas centra, kādā ērtākā un klusākā vietā.

 

Dzīvojamo namu kvartāli. Tādi veidojās pilsētās. Bija kvartāli ar greznām dzīvojamajām mājām un grezniem dzīvokļiem turīgajiem, un vienkāršām strādnieku mājām. Tās bija trūcīgas  mājas ar maziem tumšiem dzīvoklīšiem.

 

Piepilsētu ciemi. Augot pilsētām, cilvēki meklēja iespēju apmesties tuvāk dabai. Tā pie jūras vai vietās kur ir skaista daba, veidojās vasarnīcu ciemi. Mūsdienās, kad cilvēki var ātri nokļūt pilsētās, šie ciemi sāka pārtapt par apdzīvotām vietām, kur cilvēki dzīvo visu cauru gadu.

 

Dziednīcu ciemi. Ārpus pilsētas veidojās arī dziednīcas un sanatorijas. Latvijā ir apdzīvotas vietas, kuras atrodas pie dziednieciskiem avotiem, kuru ūdeņus izmanto ārstniecībai.

 

  

1. Kāds ir ēkas datējums?
2. Kas bija ēkas celtniecības darbu patrons vai pasūtītājs?
3. Kāds bija ēkas celtniecības mērķis?
4. Kas bija arhitekts un/vai būvdarbu vadītājs?
5. Kāda ir ēkas sākotnējā funkcija?
6. Kādas ēkas daļas ir oriģinālas un kādas ir tikušas izmainītas?
7. Kādi celtniecības paņēmieni un būvmateriāli ir izmantoti?
8. Kāda bija ēkas arhitektoniskā forma un stils, un kāda bija to nozīme?
9. Kāds ir ēkas novietojums: vai tās atrašanās vieta un tuvākās apkārtnes stāvoklis ir mainījies?
10. Kāda bija laikabiedru attieksme pret ēku tās celtniecības laikā? Kāda ir bijusi vēlākā sabiedrības attieksme pret to?