7. Industriālie pieminekļi I

Latvijā apzīmēto industriālo mantojumu veido 17. – 18. gadsimta manufaktūru vietas un ceļi, vēlāko gadsimtu vēsturiskie rūpniecību korpusi un ar tiem saistītā dzīvojamā apbūve, rūpnieciskās ainavas, ražošanas ierīces un izstrādājumi, nocietinājumi, bākas un hidrotehniskās būves, kanāli, sūkņu stacijas un ūdenstorņi, dzirnavas, spēkstacijas, ceļi un to būves, dzelzceļi, kā arī citi transporta līdzekļi un vēsturiski dokumenti par ražošanu un sabiedrisko dzīvi.

 

 

Latviešu zemnieciskajā kultūrā ir arī novērojamas tehniskas ievirzes sastāvdaļas – kalves, dzirnavas, rijas un kaltes, darvas dedzinātavas.

 

 

Mūsu Hanzas pilsētas daudzveidīgajā mantojumā modernizācija ienāk no rietumiem – visvairāk no Ziemeļvācijas, daļēji no Skandināvijas, arī no Prūsijas, Polijas un Krievijas. 17. gadsimta manufaktūras un kuģubūves uzplaukums Kurzemes Hercogistē īpaši hercoga Jēkaba Ketlera laikos. Daudzie kari, kas kopš 16. gadsimta postījuši Latviju, ir arī radījuši militārtehnikas liecības – Rīgas, Daugavpils, Daugavgrīvas, Liepājas nocietinājumi ar lielu pat starptautisku vērtību.

 

 

Liepājas Karosta aizņem aptuveni trešdaļu pilsētas kopējās platības tās ziemeļu daļā. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā. Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts.

  

Taču galvenais rūpnieciskā mantojuma, industriālās iedvesmas avots Latvijā ir rūpnieciskā revolūcija, galvenais tās centrs ir Rīga. 19. gadsimta 50. – 60. gados sākās Rīgas modernizācijas, kas arvien pieaugošos tempos turpinājās līdz 1914. gadam. Rīga kļuva par modernu eiropeisku tirdzniecības un rūpniecības pilsētu, visai toreizējai impērijai ļoti nozīmīgu ostas pilsētu.

Lai turpinātu modernizāciju, noraka Rīgas vaļņus (1857. – 1863.), atklāja pirmo dzelzceļa līniju Rīga – Daugavpils (1861.), sāka bruģēt Rīgas ielas, atklāja jaunu ūdensvadu, gāzes apgādi, pie Rīgas Operas teātra 1887. gadā sāka darboties pirmā Rīgas elektrocentrāle pilsētas apgādei ar elektrību.

 

Pirmais pasaules karš un ražotņu evakuācija no Rīgas pa daļai neatgriezeniski iedragāja rūpniecisko mantojumu. Latvijas pirmās neatkarības laikā izveidojās arī jaunas ražošanas nozares – radio, telefons, slavenā VEF rūpnīca ar tās jaunceltnēm. Šajā laikā tapis savs mazai valstij raksturīgs industriāls mantojums (Ķeguma spēkstacija u.c.).

 

 

Pļaviņu HES ir viena no Daugavas hidroelektrostacijām pie Aizkraukles pilsētas. Tā jaudas ziņā ir lielākā hidroelektrostacija Baltijā un otra lielākā Eiropas Savienībā. Pirmais Pļaviņu HES hidroagregāts tika iedarbināts 1965. gada decembrī, savukārt pilnīgā ekspluatācijā to nodeva 1968. gadā. Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveidošana radīja neatgriezeniskus dabas un kultūrvēsturisko vērtību zaudējumus.

 

Padomju Savienībā sākās jauns industrializācijas vilnis ar plašiem zinātniskiem pētījumiem. Lielākoties šai laikā tika celtas maz pievilcīgas tipveida ražošanas ēkas. Taču arī no šā laika ir saglabājušās savdabīgas zinātnes un tehnikas mantojuma arhitektoniskas liecības – Spilves lidostas ēka, un 1958. gadā celtā Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne.

 

 

Zinātņu akadēmijas augstceltne ir 21 stāvu augsta biroju ēka Rīgā, kas tiek uzskatīta par pirmo augstceltni Latvijā. Augstceltnes projektēšana un arī celtniecība sākās 1951. gadā, bet ēka tika pabeigta 1958. gadā, tomēr pilnībā ēka tika uzskatīta par pabeigtu tikai 1961. gadā. Tās arhitekti ir Osvalds Tīlmanis, Vaidelotis Apsītis un Kārlis Plūksne. Sākotnēji ēka tika projektēta kā Kolhoznieku nams, bet pēc celtniecības pabeigšanas tā tika nodota LPSR Zinātņu akadēmijas rīcībā. Augstceltņu būvniecības praksē Zinātņu akadēmijas ēkā pirmo reizi PSRS tika lietotas saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas.