2. Opera

   

 

 

Operā apvienotas vairākas mākslas:
mūzika – operdziedātāju dziedāšana un simfoniskā orķestra spēle;

literatūra – librets – operas literārais teksts. Savukārt, libretists komponista izvēlēto sižetu operai pārveido, pārvērš dziedamā tekstā, izveidodams operas libretu;
teātra māksla – operdziedātāji dzied un reizē tēlo savu lomu;
scenogrāfija, kas iekļauj glezniecību: skatuves dekorācijas un tērpu mākslu – tērpi operdziedātājiem;
horeogrāfija – dejas un operā dažkārt iekļautie krāšņie baleta skati.

Operas izrādi vada diriģents, vadot operdziedātājus un simfoniskā orķestra spēli.
 
Operā ir 3 veidu dziedājumi:
1. Solodziedājumi.
 
a) rečitatīvs – ritmiski brīvs dziedājums. Tas skan kā ātra muzikāla runa, jo melodija parasti sastāv no dažām blakus skaņām. Rečitatīvu komponists operā izmanto, lai atainotu sadzīviskas sarunas.

 

Noklausies rečitatīvu arfas pavadībā no K. Monteverdi operas "Orfejs".

 

 

b) ārija – galvenais solodziedājums operā. Lirisks dziedājums ar instrumentālu pavadījumu, kurā operas varonis izdzied savas domas.

 

 

Ansambļu dziedājumos operā tiek attēlotas varoņu sarunas.

 

Noklausies duetu no V. A. Mocarta operas "Figaro kāzas".

 

 

3. Kora dziedājumi. Koris operā vienmēr attēlo lielas tautas masas. Piemēram, operā darbība notiek vietā, kur pulcējas daudz cilvēku. Kora dziedājumā komponists muzikāli ataino šajā cilvēku pūlī valdošo noskaņu.
 

Noklausies slaveno "Vergu kori" no Dž. Verdi operas "Nabuko" jeb "Nebukadnecars".

Simfoniskais orķestris operā spēlē pavadījumu dziedājumiem, kā arī tas izpilda savus solo numurus. Opera vienmēr sākas ar uvertīru. Tā ir simfoniskā orķestra izpildīts operas ievads, kas caur savu muzikālo raksturu klausītāju ievada operas noskaņā. Piemēram, ja opera beigsies traģiski, uvertīrā caur mūziku būs jūtama sižeta sāpīgā noskaņa. Starp dziedājumiem, ainām orķestris spēlē arī instrumentālas starpspēles.

Ja operdziedātāji ir tērpti savam tēlam atbilstošā apģērbā, tad simfoniskā orķestra mākslinieki operas izrādē visbiežāk muzicē klasiski melnos tērpos.

 

 

Pirmās Eiropā zināmās muzikālās izrādes notika jau Senajā Grieķijā. Opera radās, tiecoties atjaunot sengrieķu traģēdiju.  Mūsdienu operu sižetu pamatā ir dažādi literārie darbi, taču baroka operu saturs tika ņemts no sengrieķu mitoloģiskajiem stāstiem. Baroka operām bija raksturīgi orķestri, plaši koru dziedājumi, koši tērpi. Operas skatuves dekorāciju izveidē tika piesaistīti izcilākie gleznotāji. Uzvedumos izmantoja dažādus efektus – jūras viļņošanos, vētras, zibeņus, virvēs iekārtu dziedātāju lidināšanos virs skatuves. Lai to nodrošinātu, tika izmantota pamatīga skatuves mašinērija. Dažkārt operas papildināja arī dejas un uguņošana.

 

Opera par lielu skatuves uzvedumu izveidojās tieši baroka laikā. To slavenu padarīja gan ceļojošie itāļu dziedātāji, kas uzstājās galmos, gan arī 1637. gadā Venēcijā atvērtais pirmais publiskais operteātris. Ja līdz tam operas uzveda augstdzimušo pilīs, tad Venēcijā šis skatuves žanrs kļuva pieejams visiem. Tā kā sākotnēji operas tika uzvesta pilīs, tad to izrādēs mēdza uzstāties arī paši augstdzimušie ļaudis (mūsdienu operā dzied tikai profesionāli operdziedātāji). Sākumā operā dziedāja tika vīrieši, bet sieviešu lomas izpildīja zēni un vīrieši kastrāti.
 
Arī attieksme pret operas izrādi barokā bija citāda. Cilvēki uz operu gāja ne vien skatīties izrādi, bet satikties arī ar citiem un izrādīt sevi. Barokā publika neklausījās operas uzvedumu no sākuma līdz galam. Nedaudz pavērojuši izrādi, viņi uzsāka sarunu ar blakus esošajiem, atspirdzinājās ar uzkodām, lai pēc tam atgrieztos savās vietās uz slavenākās ārijas izpildi. Operu āriju vienīgais mērķis bija parādīt dziedātāju balss daiļumu un virtuozitāti. (Virtuozs – ļoti grūti izpildāms.)
Dziedātāji centās demonstrēt savu vokālo mākslu, papildinot dziedājumus ar bagātīgiem izrotājumiem.

 

Ja mūsdienās, uvertīrai skanot, klausītāji jau bauda izrādes sākumu, tad barokā, operas ievada laikā, viņi sasveicinājās ar paziņām un nesteidzīgi ieņēma savas vietas zālē.

 

Barokā augstdzimušo attiecības un savstarpējās sarunas bija ļoti samākslotas, teatrālas. Šāds izturēšanās veids piederēja pie galma ikdienas. Lai arī operas izrāde ir teātris, kurā dzied, taču operdziedātāju tēlojums 17. gs. izrādē bija speciāli mākslīgi uzspēlēts, pat komisks.
Bija pieņemtas dziedātāju standartizētas, samākslotas pozas āriju laikā. Dziedātājs nostājās, pacēla rokas, pievilcīgā pusprofilā pagrieza galvu un saglabāja šo pozu visas ārijas laikā. Bet žēlabu ārijā sažņaudza rokas uz krūtīm, pacēla acis uz debesīm un ārijas beigās graciozi, bezspēku tēlojot, lēni noslīga uz ceļiem.

 

Operas sižeta pamatā ir stāsts no sengrieķu mitoloģijas. Operas galvenais varonis Orfejs ir dzejnieks, mūziķis, pravietis un mītiska persona no sengrieķu mitoloģijas. Orfejs esot spēlējis liru tik brīnišķīgi, ka viņa muzicēšanā klausījušies pat putni un zvēri.

 

Lira – sengrieķu strinkšķināmais stīgu instruments ar 5 – 11 stīgām.

 

Oriģinālā sengrieķu stāsta beigās arī Orfejs iet bojā, taču komponists Klaudio Monteverdi savā komponētajā operā izveidojis citu sižeta pavērsienu – Orfejam iet palīgā tēvs, kurš piedāvā tikšanās iespēju ar savu iemīļoto Eiridīki citā, vien pārpasaulīgiem spēkiem pieejamā mūžības dimensijā.

 

 

 

Operas sižetā stāstīts par Trojas varoņa Eneja un Kartāgas valdnieces Didonas mīlas stāstu, šķiršanās rūgtumu un Didonas pašnāvību.

 

 

Baroka operas orķestrī bija jau mūzikas instrumenti, kurus pēc nosaukumiem pazīstam šodien. Taču 17. gs. pūšaminstrumentiem nebija vēl ventiļu sistēmas, tamdēļ tie izskatījās un skanēja nedaudz atšķirīgi no mūsdienu instrumentiem. Arī izmantotais materiāls bija cits – no koka darinātas flautas, obojas, fagoti. Augstmaņu galmu orķestros iecienītas bija dažāda lieluma blokflautas, taču tās ir samēra kluss instruments. Tamdēl, piemēram, Versaļas pilī karaļa Luija XIV galmā spēlēja skaļāku instrumentu – šalmeju, kas bija obojas priekštecis. No metāla pūšaminstrumentiem baroka orķestrī pastāvīgi tika iekļauta trompete, mežrags, trombons. Ne tikai augstdzimušās dāmas spēlēja, bet arī orķestrī tika iekļauts jau renesansē populārais taustiņstīgu instruments klavesīns. Ļoti lielu popularitāti ieguva stīgu lociņinstrumenti alts, čells un kontrabass. Slavas laikus piedzīvoja vijole, ģeniālā baroka vijoļmeistara Antonio Stradivari pilnveidojumā. Līdzās tai joprojām skanēja lauta, dažāda lieluma violas un baroka ģitāra. No sitamo instrumentu klāsta barokā tika spēlēti timpāni. Lielu popularitāti guva ērģeles, uz kurām varēja muzikāli atainot baroka iezīmi – monumentalitāti un vērienu.