1987.–1991. gada periods bija viens no nozīmīgākajiem Latvijas vēsturē – tas iezīmēja valsts atgriešanos uz neatkarīgas, demokrātiskas valsts ceļa pēc gandrīz 50 gadus ilgušas padomju okupācijas. Šajā laikā Latvijas Tautas fronte kļuva par galveno neatkarības kustības spēku, notika plaši tautas protesti un tika pieņemti likumi, kas soli pa solim atjaunoja Latvijas valsts neatkarību.
Šo pārmaiņu pamatā bija PSRS līdera Mihaila Gorbačova veiktās reformas – perestroika (pārkārtošanās) un glasnostj (atklātība) politikas, kas deva iespēju atklāti runāt par vēsturiskajām netaisnībām un prasīt politiskas pārmaiņas.
PSRS vadītājs, pārbūves un atklātības politikas izveidotājs Mihails Gorbačovs
https://en.wikipedia.org/wiki/File:RIAN_archive_850809_General_Secretary_of_the_CPSU_CC_M._Gorbachev_(crop).jpg
Jau 1986. gadā Latvijā sāka veidoties neformālas organizācijas, kas atbalstīja latviešu valodas statusa atjaunošanu un Latvijas vēsturiskās patiesības atklāšanu. Viena no pirmajām šādām organizācijām bija "Helsinki-86", kas 1987. gada 14. jūnijā organizēja pirmo ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportācijas.
"Helsinki-86" organizētais gājiens ziedu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā. Gājiena priekšgalā "Helsinki-86" dalībnieki Eva Biteniece un Rolands Silaraups.
1988. gadā notika pirmās izmaiņas likumdošanā, kas veicināja latviešu nacionālos centienus. 1988. gada 6. oktobrī LPSR Augstākā padome pieņēma likumu "Par latviešu valodas statusu", ar kuru latviešu valoda kļuva par valsts oficiālo valodu. Līdz tam Latvijas PSR oficiālā valoda bija tikai krievu valoda.
1988. gada 8. oktobrī tika izveidota Latvijas Tautas fronte (LTF) – sabiedriski politiska organizācija, kas kļuva par galveno neatkarības kustības spēku. LTF aizstāvēja Latvijas suverenitāti, bet sākumā vēl nepasludināja atklātu prasību pēc pilnīgas neatkarības atjaunošanas. Tautas fronte ieguva plašu atbalstu visā Latvijā, apvienojot dažādu sabiedrības slāņu pārstāvjus.
Dziesmotā revolūcija jeb Trešā Atmoda bija laika posms Baltijas valstu (Latvija, Lietuva, Igaunija) vēsturē starp 1986. un 1991. gadu, kas beidzās ar pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu visās trijās valstīs.
Viens no simboliskākajiem Trešās Atmodas notikumiem bija Baltijas ceļš – pasākums, kurā apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās, veidojot 600 km garu dzīvo ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Šis pasākums notika 1989. gada 23. augustā, lai pieminētu 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta, ar kuru PSRS un Vācija slepeni sadalīja Austrumeiropu, piecdesmito gadadienu. Baltijas ceļš kļuva par pasaulē redzamu miera protestu, kas pievērsa starptautisku uzmanību Baltijas valstu neatkarības centieniem.
Baltijas ceļa cilvēku ķēde 1989. gada 23. augustā
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Baltijas_ce%C4%BC%C5%A1.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Baltijas_ce%C4%BC%C5%A1.jpg
1990. gada 18. martā Latvijā notika Augstākās Padomes vēlēšanas. Augstākā Padome bija LPSR likumdevējs, un 1990. gadā Gorbačova pārbūves politikas rezultātā pirmo reizi 50 gadu laikā bija atļauts rīkot brīvas vēlēšanas, kurās drīkstēja kandidēt vairākas partijas. Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās uzvarēja neatkarību atbalstošie spēki, kurus pārstāvēja Latvijas Tautas fronte.
1990. gada 4. maijā jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Tā noteica, ka tiek pakāpeniski atjaunota Latvijas neatkarība, atsaucoties uz 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts proklamēšanu. Tomēr PSRS neatzina šo deklarāciju un turpināja uzskatīt Latviju par daļu no Padomju Savienības, kas radīja politisku spriedzi un konfliktus.
1991. gada janvārī situācija kļuva īpaši saspringta, jo PSRS mēģināja ar spēku apturēt Baltijas valstu neatkarības centienus. Lai aizsargātu svarīgākās valdības ēkas un radio un televīzijas centru, tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas pulcējās Rīgā, izveidojot barikādes no smagās tehnikas, baļķiem un smiltīm. Šajās dienās notika bruņotas sadursmes, kurās dzīvību zaudēja vairāki cilvēki, taču latvieši palika vienoti un neatteicās no neatkarības prasības.
Barikādes Jēkaba ielā pie Latvijas Republikas Augstākās Padomes (tagadējās Saeimas) ēkas 1991. gada jūlijā
https://lv.wikipedia.org/wiki/Barik%C4%81%C5%BEu_laiks#/media/Att%C4%93ls:Riga_barricade_1991.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/Barik%C4%81%C5%BEu_laiks#/media/Att%C4%93ls:Riga_barricade_1991.jpg
1991. gada augustā PSRS notika valsts apvērsuma mēģinājums jeb Augusta pučs, kura mērķis bija atjaunot stingru padomju varu un apturēt Gorbačova reformas.
Augusta pučs PSRS
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:August_Coup_montage.png
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:August_Coup_montage.png
Latvijā situācija kļuva bīstama, jo padomju militārie spēki centās pārņemt kontroli pār svarīgākajiem objektiem. Tomēr pučs Maskavā izgāzās, un 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Rrepublikas valstisko statusu", ar kuru noteica pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ar to tika pārtraukts 1990. gada 4. maijā uzsāktais pakāpeniskas pārejas periods un oficiāli atjaunota neatkarīgas Latvijas Republikas pastāvēšana.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 19. augusta paziņojums (1.lpp.)
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:LRAP_un_MP_1991._gada_19._augusta_pazi%C5%86ojums.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:LRAP_un_MP_1991._gada_19._augusta_pazi%C5%86ojums.jpg
Dažu dienu laikā Latvijas neatkarību atzina daudzas pasaules valstis (kā pirmās - Lietuva, Igaunija un Islande 1991. gada 22. augustā), un PSRS vadība bija spiesta pieņemt šo faktu. 1991. gada 6. septembrī PSRS atzina Latvijas neatkarību.
Svarīgi!
1991. gada 25. decembrī PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs paziņoja par atkāpšanos no amata. Dienu vēlāk tika pieņemta deklarācija par PSRS pastāvēšanas izbeigšanu.