Viduslaiki — vēstures periods starp antīko pasauli un jaunajiem laikiem.
Citi vēsturnieki un pētnieki šo periodu nosaka ne tik precīzi, datējot sākumu ar Rietumromas impērijas sabrukumu un barbaru valstu izveidošanos 5. gadsimtā un noslēdzot ar 15. gadsimtu.
Viduslaikus bieži sauc par tumšu, drūmu kultūras pagrimuma vēstures periodu. Tas tiešām bija kontrastiem bagāts un pretrunīgs vēstures posms — epidēmijas, raganu medības, bads, ugunsgrēki, dabas stihijas, postošie kari un neilgie miera periodi, bet, kā jebkurā vēstures posmā, viduslaikos bija arī pozitīvas tendences — veidojās daudzas Eiropas pilsētas, tika atklātas pirmās Eiropas universitātes, attīstījās romānikas un gotikas arhitektūra, veidojās nacionālās romāņu un ģermāņu, slāvu valoda, tika izgudrotas brilles, šķēres, vitrāžas, grāmatu iespiešanas tehnika un daudzi citi jauninājumi.
Šajā vairāk nekā tūkstoš gadu ilgajā vēstures posmā svarīga loma daudzās dzīves sfērās bija kristīgajai reliģijai un katoļu baznīcai, kura noteica cilvēka dzīvi — no piedzimšanas un kristīšanas līdz apbedīšanas rituālam.
Kristīgā baznīca viduslaiku Eiropā ietekmēja visas dzīves jomas — cilvēku iedalījumu kārtās, valsts pārvaldi, mākslu, arhitektūru, zinātni, izglītību, ceļošanu un karus.
Tajā laikā cilvēki — no dižciltīgajiem līdz trūcīgajiem — regulāri apmeklēja baznīcu. Īpaša atmosfēra, kuru veidoja vitrāžas, specifiskās eļļu smaržas, skaistās skulptūras un Bībeles sižetu gleznas, deva īpašu gaisotni un palīdzēja lasītnepratējiem iepazīties ar Svēto Rakstu saturu un apjaust Dieva sodu par grēkiem.
Kristīgās baznīcas panākumiem viduslaikos bija vairāki cēloņi.
Baznīca viduslaikos bija vislabāk organizēta — ar skaidru hierarhiju un precīzi sadalītām funkcijām. Efektīva pārvalde sekmēja ietekmi un autoritāti. Kristīgā baznīca apvienoja visus kristiešus. Baznīcas galva bija Romas pāvests — ietekmīgākā persona katoliskajā pasaulē. Reliģiskā dzīve pilsētās bija labi organizēta, tajās bija draudzes, ko vadīja bīskapi. Ciematos reliģisko dzīvi vadīja garīdznieki, bet visus pārraudzīja bīskapi.
Bīskaps — pāvesta iecelta baznīcas augstākā amatpersona, kas pārrauga draudžu un to garīdznieku darbību kādā teritorijā (arhibīskapija vai bīskapija).
Baznīcas politiskā ietekme bija saistīta ar Romas pāvesta pilnvarām apstiprināt augstākos garīdzniekus, svētīt valdniekus, kuriem tika piešķirts Dieva vietnieku uz Zemes statuss, valsts pārvaldīšanai. Pāvestiem bija tiesības aizliegt rīkot dievkalpojumus un reliģiskas ceremonijas noteiktā teritorijā vai aizliegt piedalīties šādās ceremonijās kādai personai. Tādā veidā arī valdnieks varēja zaudēt savu statusu un varu. Svarīga pāvestu politiskā ietekme bija arī kara un miera noslēgšanas jautājumos. Ne velti ir radies teiciens: "Visi ceļi ved uz Romu", kur tika izlemti visi svarīgākie jautājumi.
Baznīcai bija daudz ienākumu, kas stiprināja tās ekonomisku stabilitāti. No visām Rietumeiropas zemēm uz Romu plūda daudz vērtslietu, kas nonāca pāvesta valsts kasē. Romas pāvesti pasludināja savas tiesības piedot grēkus par samaksu. Tika pārdotas speciālas grēku atlaides, piedošanas raksti — indulgences (no lat. indulgentia — žēlastībā). Baznīcas pārstāvji saņēma naudu par rituāliem, dokumentu noformēšanu, baznīcas amatu iegūšanu. Lielus ieņēmumus deva arī Desmitā tiesa (lat. decima) —10% ienākumu nodoklis, kas ticīgajiem bija jāmaksā baznīcai.
Svarīgs baznīcas ienākumu avots bija ziedojumi. Karaļi, dižciltīgie, vientuļie vai nogrēkojušies cilvēki, ziedojot baznīcai un klosteriem naudu, vērtslietas vai zemi, rūpējās par savu dvēseli aizsaulē. Tā laika gaitā baznīca un klosteri ieguva lielas bagātības un milzīgus zemes īpašumus. Viduslaikos Katoļu baznīcai piederēja aptuveni 1/3 daļa Eiropas apstrādājamās zemes.
Baznīca atstāja ietekmi arī uz cilvēku sadzīvi, noteica morāles principus, kontrolēja zinātni un izglītību. Parastie cilvēki īsos atpūtas brīžus varēja izbaudīt tikai svētkos, kuri bija kā atgādinājums par Jēzu un svēto dzīvi (Ziemassvētki, Lieldienas). Valdnieka kronēšana, svarīgas sanāksmes vai līgumu slēgšanas parasti notika kādu reliģisko svētku laikā. Cilvēki viduslaikos ļoti baidījās Dieva soda un dusmu. Piemēram, svētku svinēšana gavēņa laikā bija grēks. Cilvēki ievēroja visus baznīcas priekšrakstus attiecībā uz dzīvi, lai pēc nāves nokļūtu paradīzē un izvairītos no elles, kura gaidīja ķecerus.
Ķeceris — cilvēks, kura uzskati, attieksme, rīcība ir pretrunā valdošās reliģijas dogmām un organizatoriskajām formām.
Līdztekus pienākumiem — sludināt Dieva vārdu, skaidrot Bībeli, veikt visas reliģiskās darbības un rūpēties par cilvēka dvēseli — baznīca veica vēl citas funkcijas. Kristīgā baznīca apvienoja visus kristiešus, deva kopīgu izpratni par morāles normām, noteica dzīves ritmu, rūpējās par kristietības izplatīšanos, slimo kopšanu, uzņēmās rūpes par nabagiem. Līdz 12.–13. gadsimtam garīdznieki bija tikpat kā vienīgie lasītpratēji un rakstītpratēji. Viņi bija galvenie kultūras vērtību, grāmatu un dokumentu radītāji, kā arī rūpējās par izglītību. Tādējādi baznīca valdīja pār cilvēku domām, jūtām un rīcību, garīdznieku vara sniedzās tālāk nekā laicīgo valdnieku vara — viņu pārziņā bija visa cilvēka dzīve, arī pēc nāves.